Uz otru Latvijas galu!

Ja bijām pie ģitāras, bijām Liepājā, vai ne?

Ļoti tipisks skats- Veltiņa pie vienas rokas, telefons-
pie otras 

Kolkas raga vēji sūrie jau iepazīti. Bija pienācis laiks apskatīt Liepāju un visu to, kas ir zem tās. Sestdienas rītam bija zelts mutē, jo mēs samērā laicīgi iztaisījāmies ārā no naktsmājām. Pilsēta, kurā piedzimst vējš, mūs sagaidīja ar neparasti biezu miglu, kas nedaudz slēpa Liepājas skaistumu. Tas atgriezās uzreiz pēc mūsu pirmās pieturas- iespaidīgās Jēkaba katedrāles apskates. Turpinājām ar vizīti tirgū. Tas abām viešņām ļoti, ļoti patika. Ondina priecājās, ka beidzot ieraudzīja viņas mammas bieži pieminēto tējas desu. Brīnījāmies par piekrautajām vitrīnām un plauktiem, ziedu, dārzeņu un ogu kalniem. Veltiņa un Ondina iegādājās dažus dzintara skaistumiņus pie kāda večuka, kurš cenu rakstīja uz papīrīša, jo gandrīz vairs nespēja parunāt. Iemetām acis arī luterāņu draudzē. Priecājāmies par Liepājas puķēm, ziediem, krūmiem un citiem skaistumiem. Bet vislielākais prieks bija par RDA apciemošanu. Ceru, ka man nevienam nav jāskaidro, kas ir RDA :) Tur Ondina atrada ilgi meklētos, "īstos" svārkus. Aši piepildījām pustukšos punčus Liepājas Čilī Picā un turpinājām ceļu.

Vēl viens tipisks skats- saldējumiem pilnas rokas

Pa ceļam uz mammas dzimto Rucavu apstājāmies Nīcā, kuras centru greznoja dārza dienas dalībnieki ar saviem zaļajiem brīnumiem. Veltiņa ļoti laprāt būtu piekrāvusi pilnu mašīnu ar tirgotajiem stādiem un aizvedusi tos uz Rinkonu. Ja vien tas būtu iespējams...Nīca mūs lutināja ar perfektu siltumu, saules spožumu un gardiem jo gardiem saldējumiem. Kad dienas cukura deva bija uzņemta, ripojām tālāk uz manas mammas mīļāko vietu zem saules- Rucavu. Tur mūs karaliski savās mājās "Slokas" uzņēma mammas pamatskolas klasesbiedrene Skaidrīte ar savu kungu Jāni. Namamāte īstā rucavnieku manierē "uz ātru roku" bija uzklājusi mums "nelielu" launaga galdu. Tas lūztin lūza no labumu smaguma. Tikām gan pie kotletēm un karbonādēm, gan pie slavenā rucavnieku baltā sviesta! To bagātīgām kārtām krāmējām virsū kādas rucavnieces ceptai maizei. Ak, kas par gardumiem. Kas par laimi vēderiem!

"Uz ātru roku" launags

Pēc nelielas atpūtas devāmies uz vietējo kultūras centru- etnogrāfisko māju "Zvanītāji". Tā pagalmā sēdāmies uz siena ķīpām, lai baudītu jauniešu vasaras nometnes dalībnieku veikumu - brīnišķīgas tautasdziesmas jauno censoņu ģitārspēles, stabulīšu un kokļu pavadībā. Nu tādu lauku burvību sen nebiju dabūjusi. Veltiņa un Ondina bija laimīgas no matu galiem līdz papēžiem. Atmosfēra tiešām izcili etnogrāfiska! Pasākumu vadīja kāds izteikti latvisks jauneklis vārdā Dzintars, kurš runāja patīkamā rucavnieku akcentā. Siena smarža, zilās Latvijas debesis, tautiskās melodijas un pēckoncerta "nelielais" uzkodu galds. Tie rucavnieki gan ir traki kāri uz ēšanu! Otro reizi šajā dienā redzējām lūstošu galdu. Bet kā nu neēdīs!

Jauniešu koncerts pie "Zvanītājiem"

Pilniem punčiem atgriezāmies mājās, kur rūpīgi, rūpīgi apskatījām Skaidrītes un Jāņa dārzu, kas drīzāk būtu jāsauc par botānisko dārzu. Tajā redzējām visas iedomājamās un arī neiedomājamās augu šķirnes, sugas un pasugas. Veltiņas fotoaparāts tika pārpludināts ar dažādiem ziedu un krūmu foto. Es laimīga iekāpu ķiršu kokā un dabūju zilu muti, našķodamās ar tumšajām ogām. Izlūdzāmies, lai namamāte mūs pažēlo un plānotās kurzemnieku vakariņas tomēr netaisa. Veiksmīgi tikām cauri ar mēreni vieglām naksniņām.

Saimnieki izmanto katru kaktiņu, lai iestādītu kādu puķi

Brīnumi par ogu tūkstošiem

"Jaunie botāniķi"

Veltiņa kopā ar apbrīnojamo saimnieci

Aizgājām gulēt un droši vien visiem sapņos rādījās lapas, laksti, ziedi un citi nupat redzētie brīnumi. Nospriedām, ka Rinkonā TIK ļoti noderētu tik čakli un neatlaidīgi cilvēki kā Skaidrīte un Jānis. No rīta saņēmām tikpat "nelielas" brokastis kā iepriekšējās dienas launagu. Noēdāmies līki un laimīgi. Tad devāmies apskatīt Rucavas lepnumu-luterāņu baznīcu. Pēc tam ciemos pie manas omītes māsas Zelmas tantes, kuru vietējie ļauži nez kāpēc sauc par Minorīti un Kutacīti. Tā esot kārtējā rucavnieku valodas īpatnība. 93 gadu vecā kundzīte, lai arī nedaudz līka un lēnīga, mūs uzņēma ar visu savu entuziasmu un gatavību izstāstīt kaut pusi dzīves. Pēc bezgala sirsnīgās satikšanās turpinājām ceļojumu. Raiti aplūkojām Skaidrītes un manas mammas bērnības skolu. Pēc tam ieradāmies Papē. Tur bijām ieradušies piedalīties vietējo ļaužu Annas dienas svinībās. Lieki piebilst-tas automātiski nozīmēja arī kārtējo izēšanos rucavnieku gaumē. Uz ugunskura vārījās laša zupa un siera grāpis. Gardi! Ēdām īsto rupjmaizi, dažādas kūkas, neskaitāmus siera gabaliņus. Priecājāmies par rucavnieku tautumeitu/sievu krāšņajiem tērpiem, klausījāmies tautiskās mūzikas labskanībā, šo to iegādājāmies no vietējiem amatniekiem. Cik labi, ka Veltiņa  un Ondina tika pie tādas īsteni tautiskas burvības. Latvietiskums visā krāšņumā. 

Rucavas amatniece

Kad bijām redzējuši un nobaudījuši visu svarīgāko, devāmies prom. Tajā pašā laikā - bēgām no noslēguma mielasta milzīgā galda. Ēst bijām dabūjušas uz visu nākamo nedēļu!

Mūsu namamāte visā savā rucavnieces krāšņumā

Mūsu nākamā pietura- Lietuva! Bijām nosprieduši- ja reiz esam tik tuvu robežai, mums noteikti jāiebāž deguns leišu zemē. Pa kaimiņu ceļiem izbraucām apmēram 120 km līdz Mažeiķiem, kur atgriezāmies Latvijā Ezeres robežpunktā. Vērtējām, salīdzinājām latviešu un lietuviešu dārzus, namus, laukus, kokus, veikalus. Ondina, atgriežoties Latvijā, atzina, ka ir pievīlusies Lietuvā. Viņi atpaliekot it visās vērtētajās jomās. Vienīgais, kas pa šiem 120 km ir bijis skaists- viens vienīgs āboliņu lauks! Lūk, kāda patriote :) Neizbēgami tikām arī pie lietuviešu saldējuma. Tas gan labi turēja līdz latviešu aukstajam gardumam. 

Pēc Ondinas domām-vienīgā skaistā vieta Lietuvā

Lietuvas Maximā iegādātā Kola ar mērķi-
uzcelt omu :) 

Pa ceļam uz Jelgavas mājām tikām patīkami pārsteigti- netīšām atklājām graciozo, romantiski smalko Jaunauces muižu. Vai jūs kāds tur kādreiz esat bijis? Īsts dārgakmens nekurienes vidū!

Mani vecāki Jaunauces muižas parkā

Jaunauces princese

Nakšņojām pie maniem vecākiem. Kad vieglo vakariņu galds tika notīrīts, uz tā vietu rada divas Latvijas kartes - Veltiņai un Ondinai katrai sava. Tajās manam tētim tika uzticēts rūpīgi atzīmēt visu mūsu ceļojumu maršrutus, lai būtu iespējams aptvert, kādi plašumi ir redzēti! Vakaru noslēdzām ar sirsnīgu lūgšanu. Ja es teiktu, ka vakars beidzās ar sausām acīm, es melotu... visi esam TIK ļoti pateicīgi un laimīgi par to, ka Veltiņas un Ondinas mūža sapnis piepildījies!