Rinkonas piezīmes: Ļoti speciāla diena

Speciāla diena - tā šo svētdienu raksturoja Ondina. Viņa ar to domāja, ka tā ir bezgala īpaša. Galvenais tādēļ, ka ciemojāmies Mateja baptistu baznīcā, kur no 1900. līdz 1921.gadam viņas vectēvs Jānis Iņķis bija mācītājs. Šīs baznīcas ēkā piedzima gan Ondinas mamma, gan mammas brālis. Abas dāmas bija ļoti gaidītas abos rīta dievkalpojumos, kuros no viņām klātesošie saņēma nelielu ieskatu viņu džungļu misijas ikdienā. Gan Veltiņa, gan Ondina ik pa laikam knapi, knapi savaldīja asaru plūdus, kamēr līdzdalīja piedzīvoto un vēlamo. Veltiņa trīcošā balsī dalījās ar to, cik ļoti Rinkonas misijai vajadzīgi jauni palīgi. Ondinu visvairāk aizkustināja fakts, ka dievkalpojumam īpaši tika izvēlētas kopdziesmas ar viņas vectēva sacerētiem vārdiem. Kad dziedājām veco, labo baptistu korāli "Svētā klints, jel, atveries, ļauj man tevī patverties" asaras nespēja palikt iekšā, jo teksta autors tieši šo dziesmu centies nodziedāt savā pēdējā mūža dienā uz nāves gultas. Abiem dievkalpojumiem beidzoties, pie viešņām sastājās rinda ar sveicināties gribošajiem. Kas par skaistu prieku, sajūsmu un mīlestību tur lītin lija! Lai arī Velta un Ondina nebija satikušas nevienu no sveicējiem, šķita, ka kāda neredzama saite viņus jau vienojusi pirms šīs satikšanās. Pēcāk noklausījos kādu sarunu starp manām draudzenēm un nupat satiktajām latvietēm, kur visas pārsprieda, cik brīnišķi esot tas, ka satikušās tikai pirms neliela mirkļa, bet sajūta esot tāda, it kā draudzība būtu mūža garumā. Ondinai par lielu izbrīnu viņa satika dažus Brazīlijas latviešus no viņas draudzes Nova Odesā. Pēc abiem dievkalpojumiem devāmies uz citu telpu, lai tiktos ar tiem, kuriem abām misionārēm būtu vēl kādi papildus jautājumi. Aizraujošās sarunās aizvadījām apmēram stundu. Vietējie latvieši brīnījās gan par iespaidīgajām Bolīvijas vasaras temperatūrām un smieklīgi zemajiem ziemas grādiem, gan par Rinkonas skolas augsto izglītibas līmeni un plašo mācību priekšmetu klāstu. Par misionāru izturību un ticību, par neaptverami smagajiem misijas pirmsākumiem. Viens no lielākajiem brīnumiem bija par abu ciemiņu lielisko latviešu valodu. Pāris jauki vecvārdi no Ulmaņlaikiem visu padarīja vēl eksotiskāku. Es dāmām sēdēju blakus un reizēm veicu tulka vai izskaidrotāja funkciju, Tad sirsnīgas atvadas no interesentiem un vēl pēdējā pietura- tagadējās draudzes kancelejas apmeklējums, kas reiz sen senos laikos bija Ondinas vectēva dzīvoklis. Ondina piegāja pie palodzes, pielika tur roku un teica, ka tā laikam ir tā pati, uz kuras sēdējis viņas mammas mīļais kaķītis.

Kopā ar divām citām viešņām no Brazīlijas - Glaucia ar savu māti

Pie Gadsmita koka, kas veidots par godu tiem,
kas palīdzējuši uzbūvēt draudzes lielo piebūvi

Atbildot uz jautājumiem

Vienojoties lūgšanā par Rinkonu

Kopā ar jauniegūtu draudzeni, kura pieteicās Rinkonā
būt par vagaru, jo tas viņai labi padotos

Velta un Rūta Eisāne, kura sapņo reiz
iemācīties spāņu valodu un braukt uz Bolīviju

Skaistā diena Mateja draudzē bija piepildījusi mūsu sirdis, bez iztukšojusi vēderus. Tos teicami uzpildījām Mateja draudzes mācītāja Pētera Eisāna mājās. Veltai un Ondinai bija lieli prieki satikt mācītāja sievu Baibu, kura ir māsa Drēsciņai (Agritai Drēskai)- manai varonīgajai draudzenei, kura pašlaik vaiga sviedros strādā Rinkonā. Abas viešņas bērniem bija atnesušas dažas bolīviskas dāvanas, par kurām mazie bija makten sajūsmināti. Divi lielākie bērni Rūta un Filips steidza Veltiņu un Ondinu pārsteigt ar savu zīmējumu demonstrējumu, kā arī ļoti gribēja viņām parādīt akvārīju savā istabā. Mīļās dāmas bija bezgala laimīgas par iespēju nobaudīt kurzemnieku piena zupu ar jaunajiem dārzenīšiem, neiztrūkstošos jaunos kartupeļus ar īsti latvisku siļķi (tā Ondina komentēja), biezpienu un dillītēm. Saldais skrēja pats mutē iekšā - Selgas cepumu, putukrējuma un zemeņu kūka! Kad jautājām, kurš līdz šim bijis visgardākais no Latvijā baudītajiem ēdieniem, viena atbilde nebija iespējama, jo pilnīgi viss esot dikti labi garšojis. Pēc acīm gan izskatījās, ka Ondinai šī maltīte bijusi tā līdz šim mīļākā. Baiba īpaši izvaicāja abas par savas mazās māsas džungļu gaitām. Gribējās zināt, kā viņai īstenībā tur iet, jo nevar jau zināt, vai viņa pati visu patiesību stāstot. Paralēli sarunām un gardajiem labumiem ar vienu aci ik pa laikam televizorā apbrīnojām neaptverami vareno dziesmu svētku gājienu. Velta un Ondina bija bez vārdiem!

Kad vēderi jau atkal bija ieņēmuši pilno formu, Eisāni kundzes veda uz Agritas un Baibas lauku mājām Zaļeniekos. Brauciens esot bijis varen labi izdevies, jo varējušas sīki un smalki iepazīties ar katru puķīti, lapiņu un audziņu, kā arī apskatīt turienes trušus.

Nu laiks saldam, saldam miegam, lai rīt varam būt labā formā, jo paredzēta gluži oficiāla padarīšana - ekskursija pa mūsu Saeimu un vēl šis tas :)

Abas mīļās draudzenes ir tik ārkārtīgi laimīgas. Katru dienu nebeidz pateikties par visu piedzīvoto. Paldies Dievam, ka sapņi piepildās. Atkal un atkal pārliecinos par to, ka mūsu Dievam nav pārāk lielu sapņu!