Nedēļas nogale un pirmdiena

Elpu aizraujošie notikumi Limbažos, Valmierā un Smiltenē darīja savu - spēki bija izsīkuši. Piektdien taisījām lielo brīvdienu pilnīgi bez nekādiem plāniem. Un sestdien ņēmām pusbrīvdienu, kad dāmas devās uz lielo Alfu, lai kopā ar Rasu Šternu sameklētu kādas dāvanas mājiniekiem, kamēr es biju aizņemta ar kāzu rīkošanu. Lielākais prieks Alfā ir bijis ēdnīca Pipars, kur beidzot varēja nogaršot slaveno kartupeļu biezputru. Tā esot biju varen laba. Ondina nopirka Dzintara smaržas "I love paradise" :) Skaisti! Un arī Stendera ziepju veikals kļuva par dažiem gabaliņiem tukšāks. Ondina tās vedīs saviem mājiniekiem, komentējot: Ziepes jau katrs sapratīs. Vakarā Rasa uzdāvināja mazo ekskursu uz savu Golgātas draudzi, kur dāmas priecēja ar skaistu klavieru un ērģeļu spēli. 

Golgātas baznīca

 Kad kāzas biju novadījusi un lielo nogurumu puslīdz izgulējusi, svētdienas rītā ar nepacietību gaidīju atkalredzēšanos ar manām draudzenēm. Bija laiks doties uz mūsu otro dievkalpojumu šīs vizītes ietvaros. Šoreiz ciemos uz Vīlandes baptistu draudzi. Arī šeit Bolīvijas varones tika mīļi sagaidītas, uz skatuves aicinātas un pēc dievkalpojumu sabučotas. Tā nu bija gadījies, ka šajā svētdienā muzicēja trio - bungas, elektriskā ģitāra un basģitāra. Drusku bažījos, kā manas kundzītes reaģēs uz šādu apvienību. Vismīļākais mirklis no dievkalpojuma man bija tas, kad ritmiskās mūzikas pavadībā sāka skanēt "Man žēlastība dāvata" pavisam neierastā, elektriskā variācijā. Tad Ondinas acis iepletās un tika vērstas manā virzienā, pilnas ar bažām. Bet pēcāk viņa atzina, ka skaļa mūzika viņai uzdzenot miegu. Tad jau viss kārtībā. Kad dievkalpojums izskanēja, devāmies atpakaļ uz mājām, lai atpūtinātu kājas un sagatavotos pēcpusdienas lielajam notikumam - vizītei pie tik ļoti mīļās Šķerbergu ģimenes Mārupē. 

Vīlandes baznīcā ar mācītāju Ģirtu
un viņa sievu Intu

 Mārupes Šķerbergi jau sen slaveni ar savām izcilajām viesmīlības spējām. Arī šoreiz nebija izņēmums. Tikām uzņemtas kā tādas princeses! Sākumā pačalojām uz baltās terases. Namatēvs Olafs, namamāte Elīna un no Jelgavas atbraukusī Olafa tante Tabita nevarēja beigt brīnīties par Veltiņas un Ondinas stāstīto. Dzirdējām gan pavisam senos Rinkonas vēstures stāstus, gan pašreizējās situācijas aprakstus. Tas, kam dāmas ir gājušas cauri, ir patiešām ap-brī-no-ja-mi! Lai arī viņas reizēm izmet, ka te pārāk daudz tiek lutinātas un lolotas, ir 100% skaidrs, ka tā tam ir jābūt, jo viņas ir pelnījušas kārtīgu Paldies par viņu varonīgo darbu tālajā Rinkonā!

Veltiņa ar mazo Šķerbergu Dāvidu

 Kad sēdāmies pie pusdienu galda, mans vēders un sirds jau klusībā dziedāja gaviļdziesmas par to, ko mēs tūdaļ bausīm- grilētu lasi ar grilētiem dārzeņiem. Mamma mia! Cik tas bija GARDI! Protams, tam visam klāt noteikti bija jāliek mīļais draugs krējums :) Saldajā - dārza ogas un Elīnas ceptā siera kūka. Ondina un Veltiņa pirmo reizi dzīvē nogaršoja ērkšķogas. Tās Ondinai nu ir mīļākās ogas!

 Kad vēderi bija pilni līdz malām un laimīgi līdz augšai, vajadzēja kājas izkustināt, pastagājoties pa perfekto dārzu un nofotografēties tā jaunākajā iemītniekā - baltajās šūpolēs, kur uzkavējāmies ilgāku laiku, jo Veltiņa sāka rādīt līdzpaņemto Rinkonas fotoalbumu, Īpaši Olafs nevarēja beigt klausīties aizraujošajos džungļu stāstos. Vēlāk man teica, ka Veltiņas stāsti esot vēl aizraujošākie nekā manējie. Nu bet, protams! Ir tomēr atšķirība, vai Rinkonā dzīvo pusgadu vai 52 gadus. 

Mājās braucām tik ļoti gandarītas par mierīgo, draudzīgo pēcpusdienu un visi vienojāmies tikties svētdien Jelgavas baptistu baznīcā.

Mūsu labākais draugs Lasis

 Pirmdien visas trīs devāmies uz Baptistu centrālo ēku Lāčplēša ielā 37. Man tur bija tikšanās ar savas grāmatas korektori, tikmēr dāmas omulīgi rosījās pa kristīgās literatūras veikalu Amnis, kur iegādājās dažas latviešu autoru grāmatas. Tulkotās neesot vērts pirkt, jo tādas var dabūt visur. Mazliet žēl, ka neizdevās iegādāties Bībeles jauno tulkojumu. Tas esot izpirkts. Ja nu kādam ir zināms, kur vēl var dabūt jaunās Bībeles, lūdzu, dodiet ziņu! Dāmas ļoti gribētu to iegūt savā īpašumā.

Mēs ar Veltiņu Amnī

 Vēl šīs dienas plānā bija šopings Rīgas centrā. Jo ir taču jāsāk gādāt dāvanas mājiniekiem. Pa ceļam uz Origo atpūtinājām kājas kafejnīcā Junge, kur dāmas priecājās par gardajām kūciņām un izcilo apelsīnu-karameļu tēju. Vēl pa ceļam gadījās latviešu apģērbu veikals Rita, kur Ondina tika pie jaunas blūzītes. Pēcāk Veltiņa ar Ondinu labsajūtā ienira Origo latviešu suvenīru veikaliņā, kuru izķemmēja tā no sirds. Vēl mums izdevās noķert atlaides kādos apģērbu veikalos, kur dāmām laimējās tikt pie kādām jaunām drānām. Kad pusdienlaika izsalkums bija remdināts kādā no Origo ēstuvēm, saņēmām dūšu un stūrējām uz Vecrīgu, kur atpūtinājām kājās gaišajā, klusi svētsvinīgajā Jāņa baznīcā. Tur kāds tālumā atskānoja ērģeļmūziku,kas radīja īpaši svinīgu sajūtu. Un pēc tam uz dažiem Vecrīgas veikaliem iegādāt dzintarus, Latvijas t-kreklus un keponus. Ondina man ļoti rūpīgi lika pierakstīt visu cilvēku vārdus, kuriem viņa jau ir nopirkusi veltes un kuriem vēl kas jāatrod. Mēs ar Veltiņu smaidījām par viņas punktualitāti. Mājās aizbraukušas, pūtinājām kājās, klausījāmies Radio Klasiku, Veltiņa lasīja šodien iegādāto grāmatu un man Ondina stāstīja visu pēc kārtas. Piezvanīja mana mamma, kura ar tēti rūpīgi plāno mūsu kopīgo braucienu uz Liepāju un Rucavu. Vienojāmies par kādām detaļām un tad mamma lūdza,vai varētu parunāt ar kādu no kundzītēm. Ondinai rokās iegrūdu telefonu. Viņa manai mamma teica, ka viņām te ejot tik labi, ka pat putna piena netrūkstot. Vakariņās našķojāmies ar Jāņa maizi, ķiršiem, krējumu, tīrāra fileju, lielo caurumu sieru un šokolādi. Pirmo reizi dzīvē mēģinājām Laimas jaunumu - šokolādi ar sieru un ķimenēm. Dikti jocīgi izklausās, vai ne? Bet gards, ka prieks!

Mūs ar Veltiņu iepriecināja Ondinas sviestmaizes. Viena tāda: uz rudzu maizes saldais biezpiena un krējuma maisījums ar rozīnēm, kam pa virsu cūkgaļas karbonādes gabaliņš, kam virsū krējums un siera gabaliņš! Jo labs labu nemaitājot un kad gan vēl varēs tikt pie šiem labumiem? Otra maize rotājās ar krējumu un cukuru, kam virsū siers un klāt piekosta tītara fileja :) Skan gardi, vai ne? 

Nu jau vakars klāt, jāiet kājas pūtināt. Ondina saka, ka viņai ir meļļu mati. Tas nozīmē, ka mati kā melnādainajiem. Veltiņa komentē, ka mati var būt čiri-čiri, ja par ilgu tur ilgviļņus. Ondina saka, ka jāiet pie friziera, kurš mācēs nogriezt tā, lai nav kantaini mati. Ak, kā man patīk šīs meiteņus sarunas! 

Rīt mums liels, liels notikums - intervija žurnālam Ieva!