Septiņās stundās uz Valmieru

Trešdienas pusdienas bijām domājuši ēst Valmierā kopā ar mūsu namatēvu Andri Akmeni un viņa ģimeni. Taču tā kā ceļš bija tik bezgala skaists un aizraujošs, paguvām ierasties tikai uz pavēlām vakariņām. Bet bija tā vērts pavadīt septiņas stundas ceļā, jo abas dāmas paguva redzēt tik daudz! Vissirsnīgākie paldies mūsu šoferīšiem un līdzi braucējiem - Baložu ģimenei.

Pirmā pietura - Baltā Kāpa Saulkrastos. Velta un Ondina apguva jaunu vārdu kāpa un brīnījās par to, ka kurpes nemaz nekļūst netīras, pa smiltiņām bradājot. Ūdens tika atzīts par slapju un ne tik briesmīgu aukstu. Piešķiru Veltiņai mutisko Trīszvaigžņu ordeni par izturību kāpjot un brienot pa jūrmalas smiltīm. Sarežģīto kāpienu kompensējām ar zelta vērtu pasēdēšanu pie jūras. Vērojām kaprīzos ūdens putnus jeb kaijas, iztēlojāmies, kurp dodas sīkais uz horizonta redzamais kuģītis. Matīsiņa līdzpaņemtie burbuļpūšamie dāvāja mums pāris minūtes bērnišķīga prieka. Velta un Ondina centās dziļi, dziļi ieelpot neatkārtojamo jūrmalas smaržu, priežu un vēja piepildītu. Arī man pēkšņi jūras smarža pēkšņi šķita daudz īpašāka, dzidrāka un gardāka. Turpat Saulkrastos nogaršojām foreli, cēzara salātus un vēl dažus labumus. 

Ripojām tālāk uz Limbažiem. Tur mēs, vietējie latvieši, paši sevi kauninājām, ka līdz šim nebijām kārtīgi iepazinuši šo it kā maziņo, bet tik bezgala piemīlīgo un izskatīgo pilsētu. Dāmas smaidīja par faktu, ka viņām bija jāatbrauc no tālās Bolīvijas, lai paši tautieši beidzot apskatītu daudzas nepelnīti aizmirstas vietas. Mājas un mājeles sakumpušām mugurām, līkie bruģa ceļi un glītās puķu dobes mūs pavadīja līdz Muzejam. Tas kā krāšņa karaliene dižojas blakus pilsdrupām. Lai arī pievilcīga bija gan pilsētas vēstures istaba, jūrniecībai veltītā telpa un īpašā Baumaņu Kārļa istabiņa, lielāko sajūsmu radīja izstāde "Bībeles augi". Varējām apskatīt un pasmaržot dažādas zāles un zālītes, sēklas un sēkliņas, lapas un lapiņas kopā ar pantiem no Bībeles, kuros pieminēts minētais augs. Ondina Limbažu ielās tika pie kārotās bildes ar kādu latviešu traktoru:

Kad deguni bija iemūžinājuši kārtējo nepierasto smaržu, nedaudz patukšojām muzeja veikaliņa dzintara krājumus. Īss gājiens uz pilsdrupām, tad atpakaļ uz mūsu limuzīnu. Tur visi tikām pie saldējumiem. Ondina nevarēja beigt priecāties par Pola nenoliedzamo kvalitāti, bet Veltiņa gardu muti notiesāja Ekselenci ar valriektiem. Un tad uz Dikļiem! Vai  jums ir kāda nojausma, kur atrodas Dikļi? Man nebija. Nevienam no mums nebija. Vēl kāda nepelnīti neievērota vieta zem Latvijas saules. Tik ārkārtīgi mīlīgs, miniatūrs ciematiņš pavisam netālu no Valmieras. Tā lielākais lepnums - pirmie dziesmu svētki. Taču mūs tikpat ļoti priecēja arī iespaidīgā Dikļu pils ar tās izcilo mauriņu un glīto restorānu. Meklējot vēsturisko dziesmu svētku vietu, piestājām ceļa norādes vaicāt kādam meitēnam, kurš pastaigājās gar Dikļu krāšņāko namiņu - Juzītes tantes mājām. Tur senās dēļu sienas izrotātas gaumīgiem plastmasas korķīšu un pogu rakstiem. Mazā Zanda tik sievišķīgi smalki un brīnumaini precīzi mums izstāstīja ceļu, ka mēs, lielas pateicības vadīti, uzdāvājām mazajai čipsu paku, kura tika kāri atrauta tajā pašā sekundē, kad mēs devāmies prom no viņas. Ak, lauku burvība!

1.dziesmu svētkiem veltītā akmeņu Latvija

Pa ceļam uz zīmīgo estrādi un piemiņas vietu, piestājām apskatīt kādu neizskaidrojumu milzīgu, zaļu koka cilvēku ar spurām uz muguras. Ģirts ar Matīsiņu tik aizrautīgi par to brīnījās un centās mirkli iemūžināt iespaidīgā foto mirklī, ka vienā sekundes simtdaļā Ģirtiņš jau atradās dubļu purvā. Mums tika varen branga smiešanās, Ģirtam mazgāšanās Dikļu strautiņā. Matīsiņš solīja, ka to nekad dzīvē neaizmirsīšot.
Kad Dikļos bijām atraduši gan meklēto, gan negaidīto, beidzot laidām uz Valmieru! Tur mūs smaidot jau gaidīja Andris Akmens ar savu lielisko sieviņu Agati. Viņu pirmais jautājums bija: Vai jūs nācāt kājām, ka tik vēlu ieradāties?

Ar Akmeņu pāri Valmierā

Pie varenajiem Gaujas līkumiem

Tik ilgs tas ceļš mums sanāca ne tikai daudzo pieturvietu dēļ, bet arī tāpēc, ka Veltiņai un Ondinai taču interesē, aizrauj, fascinē, iepriecina viss, viss latviski skaistais. Viņas ar sajūsmu vēroja stārķa ligzdas, kuras līdz malām pilnas līgojās stabu un koku galos. Priecājāmies par siena rullēniem, labības laukiem, staltajiem un tīrajiem priežu mežiem, pļavas puķēm, aitu laukiem, govju bariem, labajiem ceļiem, kārtīgajām ceļazīmēm, ozolu alejām, māķonu mežģīnēm, kartupeļu laukiem un vēl, un vēl... Kas to būtu domājis, ka arī vietējiem pēkšņi tas viss šķita tik bezgala īpašs, mākslinieciski izsmalcināts un vērtīgs! Tvērām skaistās ainavas, fotografējām pa labi un pa kreisi, un turpinājām plaušas dziļi jo dziļi pildīt ar svaigo lauku gaisu. Veltiņa pamācījā, kā pareizi tā dziļi vajag elpot.

Degustējot rasolu

Viesmīlīgais Akmeņu pāris parādīja vēl dažas skaistākās Valmieras vietas, tajā skaitā arī Gaujas līkumus un stāvos krastus. Ondina priecājās, ka nu es apskatu to Gauju, kas tek caur Valmieru. Stāvot līkās upes krastos, radās atziņa, ka Gauja plūst uz Gauju. Pamēģiniet to apgāzt!
Vēlreiz pārliecinājāmies, ka Rīga nebūt nav Latvijas vienīgais skaistums un lepnums. Veltai un Ondinai atkal bija jābrīnās par izcilajiem apstādījumiem, arhitektūru un vispār valdošo kārtību pilsētā. Kad visi dienas spēki bija iztērēti, beidzot ķērāmies klāt ilgi gaidītajām vakariņām. Šoreiz- rosols!!! Lieki pibilst, ka vietējie latvieši bija stāvā sajūsmā, bet arī tālajām viešņām labpatikās šķīvjus uzpildīt vairākas reizes. Gandrīz tikpat liels prieks, kāds bija par Akmeņu ģimenes satikšanu, bija arī par viņu suņuka Rembo iepazīšanu.
Vēl jāpiebilst, ka Andri un Agati kundzes iepazina Rinkonā, kad 2010.gadā abi valmierieši tur viesojās Protams, visi, kas bijuši Rinkonā, pēc tam jūtas saistīti kādām īpašām, neredzamām saitēm.

Rembo

Un tad jau bija laiks iet gulēt. Divreiz uz guļvietām neviens nebija jāaicina. Izņemot Akmeņu jaunāko atvasi- meitu Aneti, kura laimīga pielēkšoja pie manis un sprigani teica: Nu es vēršu skapi vaļā, tur mums pietiks spēles visai naktij! Lieki piebilst, ka mans sajūsmas līmenis noteikti nelīdzinājās Anetes priekam. Radām kompromisu un paspēlējām tikai  3 spēles. Pēcāk sirsnīgs vakara svētbrīdis kopā ar visiem četriem Akmeņiem. Tas izpaudās pavisam vienkārši - neliels fragments no Bībeles, mazs komentārs un katra balsī izteiktā lūgšana. Kad mazie bija pie miera, vēl kāda stundiņa jauku sarunu ar Akmeņpāri un tad nu ar tiku pie kārotā miega. Ak, cik tas salds! Vēlāk izrādījās, ka šī nakts esot bijusi vissaldākā arī abām mīļajām ciemotājām. Mācītājs komentēja: jāliek jums vairāk staigāt, tad arī saldāk gulēsiet! Tas gan lai paliek tikai kā komentārs, realitātē - dikti jāsaudzē ceļotāju kājas, īpaši-Veltiņas. Paldies Dievam, viņas saaukstēšana nu ir gandrīz pavisam pagātnē, tagad lielākā cerība - lai kāju spēks atjaunojas!
No rīta - karaliskās brokastis ar Ondinas kārotajām sardelēm, šprotītēm un citiem gardumiem. Visi ēda un priecājās. Vēl pēdējie acu skatieni iekš google, lai vēlreiz pārliecinātos, kurp doties, lai mūsu nākamajā pieturā Smiltenē varētu atrast Ondinas vecpapa mājas. Un aidā!

P.S. Paldies, paldies visiem tiem, kuri finansiāli atbalsta šo sapņa īstenošanos! Ir tik brīnišķīgi, ka varu ieiet veikalā uz dāmām nopirkt nevis margarīnu, bet īsto svietu. Nevis ķieģelīti, bet labāko Lāču maizi. Cik labi, ka pa pilsētu varam pārvietoties nevis piebāztos autobusos, bet ar taksīti. Cik labi, ka dāmām nav jāēd standarta ēdnīcās, bet gan restorānos. Viņas to ir tik ļoti pelnījušas un prot novērtēt katru no ekstrām. Šajā sakarā gribēju izteikt kādu lūgumu. Kā Ondina, tā Velta katru dienu rūpīgi iemūžina savos fotoaparātos. Ondinai brāļa dēls dabūjis tādu pieklājīgas kvalitātes aparātiņu. Taču Veltiņa iztiek ar savu seno fočiku. Bildes sanāk diezgan miglainas, blāvas, neizteiksmīgas. Bet bildēt tik ļoti gribas un vajag! Ja nu kādam mājas "mētājas" kāds lieks digitālais fotoaparāts, kura uzņemtās bildes ir nedaudz labākas par vidēji labām. VAI- ka kādam ir uz sirds Veltiņu iepriecināt ar jauno kameriņu (kas būtu vislabākais variants), tad droši dodiet ziņu un dariet to! Ticiet man - uzņemtās bildes būs vērtīgākas par zeltu un dimantiem! Palīdzēsim Veltiņai iemūžināt skaistāku un košāku Latviju! :) Paldies!