Rinkonas piezīmes: Jauna nedēļa sākusies

Kurzemes lejas gals apskatīts. Varējām mierīgi atgriezties Rīgas mājās. Vēl pirms atstājām mīļo Jelgavu obligāti vajadzēja apciemot Setu jeb Vilmu Svoku, kas ir mana godpilnā vecmāmiņa. Viņa ļoti labprāt dalījās ar Veltiņu un Ondinu savās pārdomās par Latvijas politisko situāciju, jo kā viņa pati sevi raksturo: Es tak esmu politiķis! Nudien, viņa par mūsu valsts lielvīriem zina daudz vairāk nekā visa mūsu ģimene kopumā. Un nevarētu teikt, ka Svoki būtu kaut kādi šaurpieri... Lai nu kā. Abām misionārēm bija iespēja dzirdēt, cik liels drauds latviešiem zaudēt savu valsti jau tuvāko 10 gadu laikā un tamlīdzīgas domas. Ilgi šādās domās nedabūjām gremdēties, jo pie mājām pierūca mūsu draugs Milzu Lempis, kurš mūs laipni nogādāja Jelgavas autoostas noplukušajos pagalmos. Pēcāk Ondina komentēja, ka tie, kas ir Jurim draugi, nekad necietīs badu :) Tas tāds milzu kompliments mūsu labajam draugam.

Seta un viņas mazmeitiņa

Rīgā mūs gaidīja kāds varoņdarbs - pārvākšanās. Gaužām negribīgi atvadījāmies no mūsu ērtajiem Dzirnavu ielas apartamentiem, lai sveiktu jaunās mājas Blaumaņielā. Tur arī ir varen labi. Izpalīdzīgais taksīša šoferis smaidīdams krāmēja daudzos čumidānus sava auto bagažniekā, pa ceļam nedaudz izteicās par Jaunā Viļņa publikas īpatnībām. Mēs ar kundzēm pēcāk vienojāmies, ka šis ir bijis mūsu līdz šim mīļākais takša vadītājs.

Laimīgi nopūtāmies un atpūtāmies pēc varenā darba. Kad spēki cik necik bija atgriezušies, devāmies pusdienās uz Galeria Rīgas Gan Bei. Tur Veltiņa nobaudīja sava mūža pirmo sushi. Diez ko labs tas nav bijis. Daudz labāk garšoja vistas un zilā siera salāti. Ondina laimīga notiesāja kaut kādu ceptu zivi. Visu kā pienākas noslēdzām ar šokolādes kūku. Kā Ondina teica: Tā nu bij varena!

Laimīgiem punčiem uzbraucām vienu stāvu augstāk krāšņos Rīgas jumtus lūkoties. Vai jūs tur augšā esat bijuši? Ai, cik tā mūsu sirmā Rīga ir skaista! Tā kā tāda karaliene ar neskaitāmiem dārgakmeņiem sev visriņķī. Izbaudījām elpu aizraujošo panorāmu, pēc tam mīļajā Rimčikā sameklējām tās dienas saldējumus un devāmies mājās tos noglabāt drošā vietā :)

Veltiņa ar savu Pirmo sushi.
Diez vai reiz kārosies arī otrais...

Jā, tas arī uz Galeria Rīga jumta

Vakaru veltījām atpūtai, jo pārvākšanās bija darījusi savu. Pašā vakarā man bija kāda īpaša jo īpaša tikšanās ar jauno, skaisto Lauru no Mateja baznīcas. Viņas sirdī uzradusies vēlme kaut kur doties un kalpot cilvēkiem. Šajā sakarā viņa vēlējās dzirdēt, kāpēc aizbraucu uz Rinkonu un cik liela tur ir vajadzība pēc jauniem palīgiem. Visu, visu viņai izstāstīju cik labi vien pratu. Tagad viss paliek Dieva rokās. Man gan gribētos klusi cerēt, ka viņa reiz pievienosies varonīgajai Rinkonas misionāru saimei.

Lai arī es biju gaidījusi, ka dāmas ātri vien atlūzīs un šņāks saldu miegu kupenās, notika pretējais. Viņas bija tikušas pie televīzijas! Tad nu skatījāmies visādus latviskus raidījumus. Nopriecājāmies, ka tovakar rādīja tieši to Latvijas pusi, kuru diemžēl nesanāks apskatīt - Latgales tālāko galu. Man mīļākais šīs otrdienas skats bija pašā dienas izskaņā, kad 23:50 iegāju virtuvē un tur ieraudzīju abas dāmas našķojoties ar todien pirktajiem Latvijas labumiem. Ko lai saka - laimīgie laiku neskaita :)

Nākamās dienas plānā - Doma baznīca! Tur mūs gaidīja jau dažas reizes satiktie draugi - Sarmīte, Līvija un viņas vīrs Sigurds. Vispirms baudījām slaveno ērģeļu varenās skaņas. Ondina bija dzirdējusi par to īpašo spēju skanēt tik vareni, ka mati ceļas stāvus gaisā. Šoreiz mūsu frizūras palika savās vietās, bet skaisti bija tik un tā. Pēc koncerta mums tika ekskluzīva ekskursija pa fantastisko baznīcu. To mums nodrošināja Doma draudzes mācītājs un Sarmītes un Sigurda brālis - Elijs Godiņš. Pazīšanās arī šoreiz mums deva iespēju ielūkoties vairākās tādās vietās, kur "parastie, mirstīgie tūristi" netiek. Ārkārtīgi izglītojoši un patiesi interesanti! Paldies Elijam. Pēc tam vienojāmies kopīgās pusdienās ar ko-lo-sā-lo Godiņu saimi. Porciju lielums bija proporcionāls smieklu daudzumam. Gāja mums jautri. Tika meklēti iespējamie varianti, kā man iekļūt šajā izcilajā ģimenē. Pāris varianti tika atrasti. Man tikai esot jārīkojas, jo mūsdienu vīrieši esot nedaudz degradējušies. Pati ko tādu neuzdrošinātos teikt, es tikai atkārtoju pusdienās dzirdēto.

Turpinājām ar lēnu pastaigu pa Vecrīgu. Tur todien valdošā atmosfēra nemaz ātru pastaigu nepieļautu. Saulīte spīd, silts vējiņš plīvo matos, šur tur gaumīgi muzicē ielu muzikanti. Parkā uz soliņa notiesājām saldējumu, vērojām baložus un tūristu barus. Kas par brīnumjauku pēcpusdienu! Lielumlielais paldies Sarmītei, Elijam, Līvijai un Sigurdam!