trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

Trejdieniņas Mazirbē

Ak, jel...
Man ir tik daudz, ko teikt, ka trūkst vārdu, lai aprakstītu mūsu aizvadīto trīs dienu piedzīvojumus Latvijas tālākajā stūrītī. Saņemšu dūšu un mēģināšu.
Svētdienas nakti pavadījām manās Jelgavas mājās. Bija tik labi būt mājās. Šķiet, arī Veltiņa un Ondina jutās īpašī mājīgi. Mani vecāki un ome viņām ar gandrīz kā ģimene. Līdz ar to bija tā labi! 
Pirmdienas rītā mani modināt steidza satrauktā vecmāmiņa, ziņojot, ka šī būšot visvējainākā diena, tāpēc man jāsaģērbj manas viešņas trejdeviņām jakām. Negribējās ticēt, bet viņai tomēr izrādījās taisnība. Ekstra jakas noderēja. Noraizējusies vecmāmiņa mūs pavadīja ar bažīgiem skatieniem, kad Milzu Lempis mūs ar savu ērto busiņu "savāca" no Jelgavas mājām. Pie baptistu draudzes mums pievienojās vēl divas ceļa biedres- Ruta un Tamāra. Ruta ir Agritas Drēskas jeb Drēsciņas mamma, kura ļoti labprāt pavadīja laiku ar Veltiņu un Ondinu, jo viņas pašreiz ir daudz, daudz tuvākas viņas meitai nekā viņa pati. Tamāra ir ļoti sirsnīga un jauka Jelgavas draudzes biedrene, kura sirsnīgi jūt līdzi Rinkonas misijas gaitām. Galamērķis - Mazirbes piejūras mājas "Upmaļi", kur vasarās saimnieko žiperīgā, šiverīgā, asprātīgā, aizraujošā Ainas tante. Ja mēs pievērtu acis uz viņas štokiņu, domātu, ka viņa nesen nosvinējusi 60.jubileju. Realitāte ir par 22 gadiem lielāka. 
Pa ceļam izbaudījām Talsu maiznīcas Liepkalni gardos našķus un mazliet iepazināmies ar pilsētas skaistumu. Izrādās, ka ne tikai Veltiņa un Ondina pirmo reizi ciemojas Talsos, bet arī Ruta!
Labsirsnīgi amzierējāmies, ķiķinājām un rullējām tālāk uz Mazirbi. Pa ceļam šur tur piestājām, lai iemūžinātu Latvijas skaistumu. Priecājāmies par Krišjānim  Baronam veltīto Valpenes akmens piramīdu. Man "niezēja nagi" uzkāpt tās virsotnē, kas man lieliski izdevās ar divu vietējo meiteņu palīdzību, kuras profesionāli deva padomus, uz kuriem akmeņiem likt kāju un uz kuriem nē. Izrādās, ka abas mazās tur augšā lejā kāpelē diendienā. Uzņēmām laiku- 14 sekundēs viņas var uzskriet šī akmens kalna galotnē. Iespaidīgi. 
Dāmas kopā ar Milzu Lempi
Ieskrējām Dundagā, pie Slīteres bākas un tad beidzot ieripojām Ainas glītajā sētā. Viņa mūs sagaidīja ar jautājumu: Vai tad jūs ar kājām nācāt, ka tik vēlu ieradāties? Tā gandrīz bija. Nepagāja ne 7 stundas, kad no Jelgavas bijām nonākušas Mazirbē. Bet kur gan mums skriet? 
Pavadītais laiks Ainas sabiedrībā bija kā krāšņs karuselis. Viņas runas veids, kodolīgie izteicieni, apgriezieni, draugu un paziņu milzīgais loks, bezgalīgi aizraujošie stāsti mūs nebeidza izbrīnīt. Tam visam komplektā mūsu šoferīša neatkārtojamie joki. Kolīdz mums gadījās kāds aizraujošāks moments, Aina paziņoja, kuram no saviem n-tajiem draugiem viņai tas būs obligāti jāizstāsta! Eh, smējāmies, vēderus turēdamas. Vakariņās pārlaimīgas notiesājām Jura fenomenālos šašlikus. Juris ir tas Milzu Lempis :) Visas piekritām, ka TIK izcilus šašlikus sen nebijām ēdušas. Veltiņa un Ondina - nekad. Viņas iemācījās jaunu "latviešu" vārdu - šašliks. 
Tiem, kam vēl bija palikušas pāris enerģijas drupačas, devās uz jūru. Ondina sirsnīgi smējās par savu "pludmales tērpu". Bija ļoti, ļoti auksts! Kā tādā bargā Bolīvijas ziemā. Es uzģērbu divas pufaikas un bija labi! 
Ainas tante TĀ priecājās par tālajām viešņām
Pūt, vējiņi!
Skaistie pludmales tērpi
Vakarā beidzot likāmies uz auss, lai būtu nākamā dienā spēks celties un doties uz Veltiņas mammas dzimto pilsētu Ventspili. Pa ceļam uz to vēl drusku smējāmies un ampelējāmies. Iebraucām reiz aizliegtajā zonā - pie Irbenes lokatora. Dabūjām pasvīst, kamēr abām viešņām izskaidrojām vārdu lokators

Ja vien laiks būtu bijis siltāks, varētu visas dāmas vienkārši palaist brīvsolī pa pilsētu, jo viņu sajūsma par ziediem, krūmiem, apstādījumiem bija neizmērāma. Pat Juris, kurš parasti ziediem nepievēršot uzmanību, atzina, ka Ventspils ziedos esot kaut kas smuks. Visu favorīte bija milzu ziedu govs pie Rimčika. Ilgi pa ielām nespējām blandīties, jo aukstums Ondinai bija ticis cauri pat visām kurpēm un zeķēm. Bija laiks sasildīties un pusdienot pie mīļum-mīļās Aldiņas Anškenu ģimenes rezidencē. Perfekti klātais galds un mājīgais siltums priecēja visas nosalušās dvēseles. Mūs tur gaidīja arī Aldas dēls Emīls un kāda sākumā noslēpumaina, bet bezgala smaidīga meitene. 



Lieki piebilst, ka maltīte bija top līmenī. Zirņi ar speķa mērcīti, kartupeļu biezenis, pašmāju mutē kūstošie tomāti, pašceptie speķa rauši, kliņģeris un mana mūža gardākie sklandrauši. Tam visam pa virsu kāds ekskluzīvs saldais ēdiens, kura sarežģīto nosaukumu neviens nespēja atcerēties. Un tad beidzot mēs uzzinājām, ko pie mums dara šī noslēpumainā meitene Rasa. Izrādās, ka viņa jau ilgāku laiku ir interesējusies par Rinkonas misiju un uzzinājusi, ka tur vajadzīgi palīgi. Viņa vēlējusies satikt Veltiņu un Ondinu personīgi, lai saprastu, vai vajadzība pēc palīgiem tiešām ir tik īsta un liela. Kolīdz izskanēja Rasas stāsts par vēlēšanos kalpot un viņas jautājums,vai vajag braukt, iestājās viennozīmīgs klusums. Veltiņas un Ondinas acīs sariesās kas mirdzošs. Manējās ar nepalika pavisam sausas. Rinkonas misija gaidīt gaida jaunus palīgus. Rasas vēlēšanās palīdzēt nāca kā lietus pēc smaga, gara sausuma. Vēl lielāku prieku visiem deva Rasas gatavība lidot uz Dienvidameriku jau janvārī. Turklāt viņas kabatā jau ir spāņu valodas priekšzināšanas! Pārrunājām dažas tehniskas nianses un Veltiņa un Ondina no Rasas šķīrās ar cerību atkal tikties jau janvārī. Lai Dievs dod! 

Pēc fiziski un garīgi vērtīgajām pusdienām steidzāmies paspēt uz Ventspils mazbānīša pēdējo reisu. Čukčinājām un Ainas tante melanholiski ik pa laikam noteica: Nu gluži kā manā jaunībā, braucot no Mazirbes uz Ventspili...
Vēl nedaudz no pilsētas skaistuma, paspējām vēl uzmest acis uz tālajiem viesiem- buriniekiem no Krievijas, Anglijas, Francijas Brazīlijas un citām valstīm. Ainas tante, protams, uzreiz iepazinās ar kādu svarīgu vīru, kuram pie rokas bija milzu fotoaparāts. To viņa sauca par savu jauno brūtgānu!
Un tad devāmies pēdējā šīs dienas misijā uz Ventspils kapiem. Ondina zināja, ka tur dus viņas radi Freiji. Nevarētu teikt, ka man bija milzu ticība, ka atradīsim šo kapa vietiņu. Brīnumi tomēr notiek un atradām! Tas nudien ir viens no šī brauciena lielākajiem pārdzīvojumiem!
  Nosalām un steidzāmies atpakaļ uz Mazirbes mājām. Ventspils tirgū bijām iegādājušās dažnedažādas zivis, kuras gardām mutēm vakariņās aprijām. Veltiņai un Ondinai bija iespēja nogaršot skumbriju, kūpinātu siļķi,anšovus,līni un sviesta zivi. Pie kārotajām butēm tikām tikai nākamajā dienā Rojā. Izturīgākie uzvilka dubult kārtu un devās meklēt saulrietu. Tas gan nebija tik daiļš kā iepriekšējā vakarā, bet derēja arī šis. Divas kailas nāras peldējās mūsu acu priekšā un apdullis takšelis bizoja pa kāpām augšā un lejā. Viļņi nedomāja rimties. Man un Ondinai augšā ziemas tērps, apakšā - plikas kājas, lai var izbaudīt tās smiltis. Tās baltās, mīkstās smiltis. Mēs abas pastaigājāmies krietnu laiku. Mana draudzene bija ļoti nopietni ņēmusi vērā Jura teikto, ka viņš mājās vedīs tikai tos, kuri būs ielīduši jūrā. Mēs to izdarījām! Ondina priecājās par to, ka Latvijā pēc saulrieta ir vēl krēsla pretēji tam kā notiek viņas okeāna pusē. 
Juris laimīgs par anšovu maizīti
 Trešdienas rīts, kā to bija solījuši viedie sinoptiķi, mūs modināja silts un saulains. Visi smagi nopūtāmies, ka bija jābrauc prom tieši ceļojuma skaistākajā dienā. Ainas tante mums pārmeta: Tagad tik beidzot varētu sākt tā pa īstam runāties, kad jūs jau braucat prom. Vēl tak neko neesot izrunājuši! Neko darīt. Ceļš zem kājām negaida. Milzu Lempis sajūsmā pateicās Veltiņai un Ondinai par viņu dāvāto brazīļu kafiju. Ainas kundze mūs vēl iepazīstināja ar Mazirbes lepnumu - stalto luterāņu baznīcu un tai piederošo rekolekcijas centru. It nemaz neizbrīnīja tas, ka Aina tūlīt satika arī mācītāju un viņam visas mūs tā kārtīgi stādīja priekšā. Ai ,cik grūti bija atstāt mūsu mīļo draudzeni Ainu Mazirbē. Tik ļoti gribējās ņemt viņu līdz. Brauciens bija daudz klusāks un mierīgāks bez mūsu satriecošās nama mātes.
Ainas kundzes pils Upmaļi
Mazirbes luterānu baznīca

Ceļš uz mājām veda gar jūru. Pirmā pietura- slavenais Kolkas rags. Cik labi, ka tur viss bez trepēm un ar stingrām smiltīm. Visas varējām visu labi izstaigāt. Tagad tik sāku skatīties uz virsmām no citu paaudžu skatu punkta :) Gāju līdzās Veltiņai. Viņa man teica, ka atbraukt uz Latviju jau bijis neticams brīnums, bet tas, ka viņa nokļūtu pašā, pašā Latvijā stūrīti, esot pavisam liels brīnums. Vairākas bildes, pilnas saujas gliemežvākiem, melleņu mutes un gardi saldējumi. Braucām tālāk. Vairs nemāku teikt, cik daudzos jūrmalas ciemos piestājām un cik daudz dažādas zivis nogaršojām. Bet itin visas šķita gardas!
SAPŅI PIEPILDĀS!
Ar butēm!
Ondina izmēģina citas foto pozīcijas :) 
Mērsragā

Daudz, daudz paldies visiem šajā ceļojumā iesaistītajiem! Mums bija TIK labi! 
Es nevaru vārdos izteikt, cik ĻOTI es gribu atgriezties Mazirbē. Gan pie Ainas tantes spriganuma un jokiem.(Viens no tiem: Ja es jūs aizvedīšu uz to kāpu, kur visi iet pāri, jūs nomirsiet ar sirdstrieku!) 
Un ļoti gribas atgriezties pie tā piejūras miera, skaistuma un dabīguma...Tā man tagad būs nākāmā vēlēšanās :) 

P.S. Pauliņa un Joanna- bija tik ļoti žēl, ka jūs nebijāt Ventspilī! Bet es jūsu mājās jutu jūsu klātbūtni un domāju par to, cik jūs abas esat foršas :) 

2 komentāri:

  1. Ļoti garš un ļoti labs stāsts! Jūra ir viens milzīgs piedzīvojums :)

    AtbildētDzēst
  2. Trīs mazas dieniņas...gribētos braukt vēl un vēl!

    AtbildētDzēst