Smiltenes ekspedīcija

Atvadījāmies no dārgajiem Valmieras draugiem un ar nepacietību gaidījām, ko mums piedāvās Smiltene. Ondina jau no paša rīta šķita tāda satraukta, tramīga. Domāju gan! Es būtu tieši tāda, ja dotos meklēt savu senču mājas zemē, kur ciemojos pirmo reizi. Pirmā pietura- Smiltenes dome, kur sarunājos ar nekustamā īpašuma nodaļas darbiniecēm. Paskaidroju situāciju un lūdzu viņu palīdzibu Zaļkalnu meklēšanā. Viņu rīcībā diemžēl nebija nekādi vēstures arhīvi, kur varētu uzzināt kaut nedaudz par Ondinas vecpapu (t.i., vecvectēvu). Vismaz viņu karte uzrādījā vietu, kuras nosaukums ir Zaļkalni. Šobrīd gan tur esot kāda uzņēmuma ēkas. Bet pilnīgi pārliecinātas viņas nebija par šīs vietas atbilstību tam, ko meklējām mēs.Tomēr labprāt pieņēmām arī šo sīko cerības salmiņu. Pirms devāmies prom no centra, viesojāmies abos Smiltenes kapos. Mūsu mērķis- atrast Ondinas vecpapa un viņas tantes kapiņus. Kad nonācām plašajos pilsētas kapos, sapratām, ka meklēto neatradīsim, vienkārši apstaigājot kapu kopiņas, jo to bija tik bezgala daudz. Laimīgā kārtā satikām omulīgu kapa uzkopēju trijotni, kura atspērusies stūma vecus ratus, pilnus grābekļiem, lāpstiņām un bunduļiem. Lūdzām palīdzību mūsu izmeklēšanā. Uzzinājām, ka viņu rīcībā ir biezā kapu reģistra grāmata. Viena no tantēm gan mūs biedēja: Jums paies vesels mēnesis, kamēr tur kaut ko atradīsiet. Taču mūsu apņēmība bija lielāka par kundzītes skepsi. Nosēdāmies saulainajā kapličas priekšpusē un lapu pēc lapas izskatījām ar savām ērgļu acīm. Diemžēl meklētos uzvārdus neatradām. Laikam tādēļ, ka abi piederīgie še apglabāti teju pirms gadsmita. Ondina ļoti neskuma. Nolēma nofotografēt dažus vispārīgus kapu skatus, jo tepat jau viņas radiņi bija. Varbūt jau zem kāda cita zārciņa. 

Lai mums pietiktu spēks Zaļkalnu meklēšanai, ieturējāmies varen mīlīgajā kafejnīcā Mūza. Smiltene mūs patīkami pārsteidza ar šo gaumīgo ēstuvi. Veltiņa gardu muti notiesāja brangu aukstās zupas bļodu un zirņus ar speķi. Klāt piedzēra neredzētu, eksotisku kokteili Kolibrī putniņš. Tā zaļgandzeltenā nokrāsa Ondinai šķita pārāk aizdomīga. Tāpēc viņa turējās pie pārbaudītām vērtībām, proti, Coca Cola. Kamēr pusdienojām, Veltiņa sajuta gana daudz spēka, lai paņemtu rokās mazo Emīlu. Tūlīt dzirdējām izbrīnu par pusgadu vecā drauga apbrīnojamo svaru. Emīls pie Veltiņas smaidīja tikpat ņipri kā pie pārējiem ceļa biedriem.

Tad beidzot sākām ceļu uz domes darbinieču norādītajiem Zaļkalniem. Izrādās, ka viņu karte bija nedaudz mānīga. Nācās drusku pamaldīties. Tomēr sapratām, ka tas nāca mums par labu, jo satikām vairākus neaprakstāmus latviešus. Gan garāmgājēji, gan māju iedzīvotāji, kuriem vaicājām palīdzību, visi kā viens radīja par Smilteni visvislabāko iespaidu. Viesmīlība, izpalīdzība un silts cilvēcīgums! Kāda sieviete iznāca no savas mājas košā, puķainā kleitā, rozā plastmasas pērlēs un basām kājām. Viņa draudzīgi ar pirkstu piemājas smiltīs zīmēja karti, pēc kuras mēs varētu nokļūt Zaļkalnos. Kad piebraucām pie minētās mājas, tās nosaukums izrādījās Zaļmeži, nevis Zaļkalni. Mēs Ondinai skaidrojām, ka varbūt laika gaitā īpašnieki nosaukumu būs nomainījuši, jo sapratuši, ka Smiltenē zaļi meži ir biežāka parādība nekā zaļi kalni. 

Zaļmeži

 Tomēr plinti krūmos nemetām un devāmies vēl uz kādām lauku mājām, kurās dzīvojot tādi smiltenieši, kuri ļoti labi pazīstot visus apkaimes ļaudis. Kad piebraucām pie Liepiņām, mūsos neuzjundīja neviena patīkama sajūstu dzirksts, jo pie garās ķēdes ganījās milzu suns, nedaudz tālāk uz mums lūkojās vēl kāds tā sugas brālis. Kaut kur dzirdējām cilvēku balsis, taču uz mūsu Labdien viņi nereaģēja. Ieviņai nepietika drosmes doties iekšā sētā, tāpēc tika sūtīta džunļos pieredzējusī Liene. Simtgadīgās mājas puspelēkajā virtuvē sēdēja vesels bariņš puspelēku latviešu. Viņi uzreiz labprāt sāka ar mani runāt un interesējās par mūsu meklējamo. Visi ļaudis tūlīt iznāca ārā, lai iepazītos ar mūsu ekspedīcijas galveno- Ondinu un pārējiem.
Un tad sākās kaut kas fantastisks! Kaut mēs to mirkli būtu varējuši nofilmēt. Šie četri latvieši, kuri pirmajā mirklī neradīja visdraudzīgāko iespaidu, izrādījās labestības, izpalīdzības un cilvēcīguma iemiesojums! Viņi ar tik neviltotu  interesi apskatīja mūsu karti un izteica savus spriedumus par Zaļkalnu iespējamo atrašanās vietu. Vecāmamma no istabas iznesa lielo Smiltenes vēstures grāmatu, kurā centāmies atrast noderīgu informāciju. Vislielākais prieks bija par iespēju pavadīt zelta vērtu stundu ar inteliģento, erudīto, kultūras bagāto gleznotāju un zirgaudzētāju Lindu Ziediņu. Viņas klātbūtnē jutāmies kā ceļojumā pa enciklopēdiju. Viņa prata raksturot gandrīz katru smiltēnieti, vietējās norises, aktualitātes, situāciju cēloņus un sekas. Lindas valoda tik ekstravaganti kontrastēja ar visu, ko redzējām. Viņas staltā stāja un gaita lieliski papildināja viņas stāstus par dejošanu un Vijas Vētras apjūsmošanu. Uzzinājām par to, ka Vaira Vīķe Freiberga reiz Cēsu lielās jubilejas pilsētas svētkos sirmajai gaviļniecei dāvājusi tieši Lindas veidoto gobelēnu Burvīgais Vienradzis. Dzirdējām par Lindas augstās klases zirgiem, divus no tiem apciemojām. Uzklausījām arī stāstu par  to, saimniece reiz gājusi pēc palīdzības pie sava kaimiņa, kuram bijusi lidmašīna! (Jā, tepat Latvijas laukos!) Toreiz vajadzēja pārvietot viņas mirušo zirgu. Pati Linda izrakusi nelaiķim 10 kubikmetru lielu kapa bedri. Ap-brī-no-ja-ma sieviete!  Kā dārgakmens nekurienes vidū. Lai arī neatradām meklētos Zaļkalnus, ieguvām vērtīgus kontaktus. Linda minēja savas paziņas, kuri varētu palīdzēt atrast precīzākas ziņas par Ondinas vecpapu un viņa mājām. Priecājāmies par apkārt esošajiem laukiem, dārziem, puķēm. Lai arī Ondina neatrada vecpapa mājas, viņa bija tik ārkārtīgi gandarīta un sajūsmināta par mūsu vērtīgajiem meklējumiem, īpaši par sarunu ar Lindu. Ondina priecājās par iespēju apstaigāt un apbraukāt to apkaimi, pa kuru reiz viņas vecpaps noteikti bija braukājis savos zirga ratos.

Mājupceļā notiesājām vēl dažus saldējumus un ļāvāmies aiz loga esošo burvībai. Prātojām, kāpēc tik daudzām vietām nosaukumos ticis vārds kalns. Ondina to skaidroja tā: Tos nosaukumus taču deva tajos laikos, kad brauca ar zirgiem. Visu mērīja no zirga skatu punkta. Jā, tev tas izskatās kā zems paugurs, bet pamēģini tu kā zirgs tādā uzbraukt! Tieši tāpēc reiz latvieši visur saskatīja kalnus :) 

Lai tie vēsturnieki man pamēģina pateikt pretējo!