piektdiena, 2013. gada 19. jūlijs

Dzīres Kuldīgā turpinās

Nevarētu teikt, ka rīts mūs sagaidīja ar pārāk lielu spozmi. Tumšie mākoņi, lietus un pat pērkona dārdoņa bija spēcīgi iemesli, lai gribētos palikt mājās. Tomēr salikām kopā visu savu drosmi un izlīdām ārā. Apciemojām kādreizējo ebreju sinagogu, kas tagad pārtapusi par skaistu, ērtu bibliotēku. Turpat blakus ielūkojāmies arī mākslas nama meža izstādē. Katra izvēlējāmies, kuru meža gleznu labprāt nestu mājās. Turpinājām ar pilsētas domes apskati un iebāzām degunus arī vietējo audēju darbavietā, kur kā reiz tobrīd tapa unikālā, retā kurzemnieku zili baltā sega ar ziedu rakstu. Gan jau tai ir vēl kāds specifiskāks nosaukums, kuru es neatceros, bet tā esot vislaikietilpīgākā un dārgākā sega. Turpat, uz ielas, panašķojāmies ar saldo popkornu, kuram Ondina nez kāpēc gribēja virsū uzbērt sāli. Labi, ka tas nenotika. 
Turpinājumā- pusdienas Jūrmaļu mājās, kopā ar meiteņu brāli Gati un divām Ozoliņu meitenēm - Agati un mazo Pārsliņu. To, cik reizes tika uzpildīts kartupeļu biezputras šķīvis, neviens nemaz nemēģināja saskaitīt. Kārtējo reizi pildītas ar visādiem latviešu labumiem steidzāmies atpakaļ uz skaistumkopšanas salonu, kurā ciemojāmies vakar. Tur šodien abas draudzenes tika pie glītiem matu griezumiem. Abas no friziera krēsla cēlās ne tikai skaistas, bet arī ļoti gandarītas. Paldies salonam Paloma par lielisko uzņemšanu un teicamo darbu!
Kolīdz bijām beigušas skaistuma procedūras, gājām cauri 1905.gada parkam uz laikraksta Kurzemnieks redakciju. Tur mūs gaidīja žurnāliste Daina Tāfelberga kopā ar bezgala omulīgo fotogrāfu. Tā nu dāmas piedzīvoja savu dzīves 2.interviju. Droši vien rodas jautājums, kā mēs tikām pie šīs intervijas? Arī man tā ir neliela mistika. To izskaidrot spētu tikai Līviņa.... :) 
Pēc labi padarīta darba priecājāmies atkal redzēt mūsu dārgo šoferīti Baibu, kura mūs nogādāja visobligātākajā Kuldīgas pieturas punktā, proti, pie slavenā Kuldīgas tilta. Tur varējām nostāvēt tikai tik ilgi, lai iemūžinātu pāris vēsturiskus foto, jo uznāca liels aukstums. Nu kaut kas līdzīgs Bolīvijas ziemai. Pūta ziemeļu vējš (tā mācēja pastāstīt Ondina) un no gaisa nāca kaut kas slapjšs. Vēl mazītiņš līkumiņš gar vareno Kuldīgas ziedu upi un atpakaļ uz mājām, kamēr vēl neesam pavisam sasalušas.
Atgriežoties Jūrmaļu rezidencē, iestājās omulīgs miers. Mēs ieslīdējām ērtajos krēslos, malkojām tēju un baudījām mirkli. Bet galvenais- Veltiņa un Ondina pirmo reizi garšoja sklandrausi! Esot gards, tikai Ondina, kamēr it kā neviens neskatījās, aši to gardumu uzlaboja ar brangu cukura karoti. Kaut ko tāāāādu tikai Ondina spēj izdomāt :) 
Pēc pāris atpūtas stundām mums pakaļ atbrauca mana mīļā Zandiņa. Pilnā vārdā - Zanda Bomfina Oliveira da Silva. Ceru, ka nevienu uzvārda daļu nepiemirsu :) Braucām uz viņas vecāku mājām vakariņās. Ēdām daudz un ēdām labi. Lieli paldies visai Zandiņas ģimenei par mīlestības pilno uzņemšanu! Lai arī ārā kļuva arvien vēsāks un vēsāks, mūs sildīja uzņemšanas siltums.
Kad abas dāmas bija gatavas ilgi kārotajam miegam, man uznāca otrā elpa un kopā ar Ieviņu un Andiņu devāmies uz Kuldīgas dzīru naksnīgo daļu, kur mūs priecēja brīvdabas kino, A. Šimpermaņa kapellas koncerts, Kurzemes radio karaoke un vakara nagla- Andra Ērgļa un džeza bigbenda zaļumballe! Lūk, bilde ar pašu mākslinieku!!! Ar mums kopā patiesi brīnumjaukā Andra sieviņa

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru