Rinkonas piezīmes: Pa Zemgales leknajām ārēm

Sestdienas rīts nebija gluži mans dzīves priecīgākais rīts. Aizvadītā nakts izrādījās daudz par īsu un man burtiski nācās sevi izvilkt ārā no gultas, lai paspētu laicīgi tikt pie ārkārtīgi pedantiskās un uzmanīgās Kuldīgas frizieres Liānas. Viņu zinot visa Kuldīga. Man vajadzēja saposties uz lielajām gadsimta kāzām. Es tiku pie princešcienīgas sprogu gubas, kuru laimīgā kārtā man Agija vēlāk drusku palaboja. Tikmēr Veltiņa un Ondina kopā ar Baibu iepazinās ar Kuldīgas tirgu. Pēc friziera piedzīvojuma atkal satiku savas dāmas Jūrmaļmājās. Aši saposos, pirms došanās uz kāzām pasēdēju ar savām draudzenēm. Nu kā tur bij' tas teiciens – na darošku. Vēlreiz paskaidroju, kas viņas sagaida šajā dienā. Plāns bija izrādījies ārkārtīgi veiksmīgs. Mans mīļais tētis no Jelgavas atbrauca abām pretī uz Kuldīgu, lai vestu viņas uz Priekuli. Nav jau tā, ka taisnākais ceļš no Kuldīgas uz Jelgavu būtu caur Priekuli. It nemaz. Tomēr šis līkumiņš bija zelta vērts un ārkārtīgi novērtēts. Priekule ir pilsēta, kur dzimis un dzīvojis Veltiņas tētis. Līdz ar to viņa ļoti vēlējās redzēt šo mazpilsētu. Tā kā Priekules baptistu draudze bija vieni no sirsnīgākajiem ziedotājiem un līdzjutējiem Veltiņas un Ondinas sapnim par Latviju, sarunājām, ka abas dāmas apciemos priekulniekus tieši viņu draudzes nometnes laikā. Pēc tam dzirdēju par bezgala sirsnīgo, mīlīgo, draudzīgo un laimes pildīto satikšanos. Paldies Filipa Baumaņa tētim par ekskursiju pa Priekuli. Paldies Priekules bapt.dr.mācītājam Mārcim Zīvertam un viņa garīgajai ģimenei par silto sagaidīšanu. Veltiņai un Ondinai ļoti, ļoti patika pie jums :)

Tālāk ceļš uz manām Jelgavas mājām caur slaveno Lesteni. Ondina pēc tam man skaidroja, ka viņas ir paspējušas ieiet gulēt, kamēr vēl bija gaisma. Es atbildēju, ka es aizgāju gulēt, kad jau bija gaisma. Es no kāzām Jelgavas mājās ierados ap plkst.4 no rīta. Līdz ar to visas 3 bijām tikušas gulēt pie gaismas.

Svētdienas rīts man bija vēl smagāks. Mamma, vērojot manu smago celšanās procesu, komentēja: Gars ir labprātīgs, bet miesa- vāja. Precīzi mana situācija. Tomēr, ieraugot Veltiņu un Ondinu, uzreiz atmodos. Bija prieks dzirdēt par viņu aizvadītās dienas pie(pār)dzīvojumiem Priekulē Lielais paldies arī manam tētim par abu dāmu lielisko pavadīšanu. Šķiet, ka trijotne bija varen labi sadraudzējusies.

Kopā ar sirsnīgajiem draugiem
Priekules draudzē

Svētdienas rītā devāmies uz manām garīgajām mājām – Jelgavas baptistu draudzi. Tur Veltiņa un Ondina atkal tika pie nelielas runāšanas un arī pie skaistiem puķu pušķiem tikpat skaistu dāvanu pavadībā. Daudzi jo daudzi jelgavnieki pēc dievkalpojuma steidza abas kundzes samīļot, sabučot, apbrīnot un aplūkot. Kas par siltumu, kas par mīļumu! Tad uz mājām našķoties ar kotletēm un citiem labumiem. Pusdienu noslēgums bija vēl pāris lielās, saldās plūmes. Par tām Ondina izteicās, ka tās esot pārāk garšīgas, jo tās nevarot neēst. Tāpat arī ātri vien iztukšojās Bitītes dāvātā ērkšķogu kastīte. Mana vecmāmiņa nevarēja vien beigt stāstīt par Ulmaņlaikiem. Tas bija tik ļoti iederīgi, jo mēs turpinājām savu dienu ar braucienu uz K.Ulmaņa memoriālu Pikšās. Gan es un mani vecāki, gan Velta un Ondina augstu novērtēja iespēju ko vairāk uzzināt par Ulmaņlaiku spozmi un vēlāko laiku skarbo realitāti. Pikšu gleznainā kārtība un informācijas skaidrība paliks atmiņā vēl ilgi.

Kad vēstures lappuse bija aizvērta, devāmies agronomam pa pēdām. Tas nozīmē, ka mana mamma, kura ir pieredzējusi agronome, izrādīja mums tuvākos un skaistākos labības laukus. Tāpat guvām iespaidu par citiem Zemgales lepnumiem. Ondina droši varēja manai mammai izprasīt visus savus sarežģītos zemkopības jautājumus, kurus es parasti nespēju atbildēt. Pa ceļam neizpalika ikdienas saldējuma deva. To iegādājāmies kādā miniatūrā lauku veikaliņā, kas savā primitīvismā atmiņā atsauca Bolīvijā redzētās bodītes. Tur atradās arī mani visvisvismīļākie cepumi – Svetlana. Jau sen gribēju manas dāmas iepazīstināt ar šo saldo trakumu un beidzot izdevās. Ondina ēda un laimīgi noteica: Jo saldāks, jo labāks...Savējā!

Laiks, ko pavadījām Jāņa Vintera kviešu laukā, līdzinājās svētbrīdim. Neviens gan nelasīja sprediķus, bet labības lauka varenība un skaistums runāja pati par sevi. Priecājāmies, jokojāmies, bildējāmies un vēlreiz priecājāmies. Veltiņa un Ondina aši tika iekšā vārpās un steidza nogaršot graugus. Tie esot daudz gardāki par rīsu graudiem. Pa ceļam jokojām ar Ondinu par tēmu ”Ko tu darītu, ja mēs tevi te, lauka vidū, netīšām aizmirstu?” Viņai plāns bija gatavs. Dotos uz tuvāko autobusa pieturu, paprasītu kādam, uz kuru pusi ir Jelgava un tad domātu, kamēr atcerētos, uz kuras ielas dzīvo Svoku ģimene. Gudri!

Mājās brīnumainā kārtā abām draudzenēm vēl bija gan gribēšana, gan varēšana noskatīties Imantdienu koncertu. Ēdām lielisko mammas upeņu kūku, kotletes, Krievijas sieru un tos tomātus. Tos lieliskos tomātus! Vakar Priekules mācītāja sieva savā dārzā aši noplūca divus mazus tomātiņus, kurus šovakar visi draudzīgi notiesājām. Ondina komentēja, ka tie tomāti ir tik ļoti īpaši ne jau tāpēc, ka tie ir tomāti, bet gan tās mīlestības dēļ, ar kādu tie tika plūkti un doti. Taisnība! Vakara nagla - mūsmāju mazliet jancīgais, mazliet jocīgais un savādais suns ielīda Ondinas klēpī un tur pavadīja krietnu stundiņu, sapņojot visdziļākos sapņus. Un ticiet man- ne kurš katrs var izpatikt mūsu sunim!

Nu jau visi guļ. Es ar vienu aci arī. Jāuzkrāj spēki, lai rīt varam aizbraukt uz Mazirbi. Turp mūs vedīs Milzu Lempis. Kas viņš ir? To jūs uzzināsiet pēc dažām dienām, kad mēs atgriezīsimies no augškurzemes ekspedīcijas. Pie jūras mums solīti melleņu meži un kūpinātas butes. Es jau jūtu, kā prātā formējas saldi sapņi par minētajiem gardumiem :) Līdz vēlākam!