Uz Santa Cruz

Piektdien,27.maija Rinkonas seta bija neparasti pilna ar dudzam, daudzam mammam- lielakam, mazakam, garakam, isakam, resnakam un shaurakam, daza dikti skala , kada loti kautriga. Bet visam kaut kas vienojosh- milestiba uz saviem berniem, kas vinjas gaidija ar spozam acim un neatkartojamam apsveikuma kartinjam, kuras vinji bija vairakas dienas rupigi veidojushi.
Svetku programma nedaudz ievilkas. Dzejolis sekoja dzejolim, dziesmas, uzvedumi, runas, lielaa kuuka, dazadas speles tikai mammam. Daudzas no matem bija vietejas ajorietes, kuras ar nebeidzamu smieklu juru pavadija ikkatru prieksnesumu un speli. Interesenati tas, ka pat visskumigakajos uzvedumu mirklos vinjas dikti smejas. Velak man Panfila paskaidroja, ka ajoriem smiekli nozimejot ari lidzjutibu un seeras. Ok, tas daudz ko izskaidro.
Kolidz Panfila vareja tikt valja no svetku dienas daudzajiem pienakumiem, mes metamies baltaja mashina, lai brauktu uz Puerto Suarez. Bedrainais, dublainais, likumotais un reizem ipashi shaurais un apaugushais cels apmeram 80 km garuma shoreiz tika pievarets tikai 3 stundu laika! Tas skaitas neparasti atri. Panfila bezbailigi izveda mus cauri visadam redzamam un neredzamam bedrem, asiem cela robiem un dzilakiem dublu posmiem. Mezos ziedeja vairaki koki koshi roza ziediem, tos aplidoja vairaki koshi papagailu bari, dazos cela posmos klida ezelishi vai kada reta govs. Pec 3 stundu vertigam sarunam un dushigas braukshanas nonacam uz El Carmen asfalta cela. Braukt pa asfaltu…mmm…kas ta ir par baudu! Kaut kas tik lidzens un gluds…liks,ka mashina pati grib braukt uz prieksu. Kolidz nonacam Puerto Suarez, uzreiz devamies uz Brazilijas parstavniecibu,lai meginatu dabut manu Brazilijas vizu, kas man driz bus vajadziga. Diemzel kantora darba laiks ir lidz 14, nedaudz nokavejam,bet satikam laipnus darbiniekus, kuri vismaz apskatija manus papirus un pateica,ka viss bus loti vienkarsi un atri- tikai vajag atnakt pirms 14.
Paris stundas Puertaa un tad uz vilciena staciju, lai brauktu uz Santa Cruz. Ta ka bijam tur, pirms vel laida vilciena, stavejam pie vartiniem un plapajam ar apsargu. Panfilu tur gandriz visi zina- tapec sarunu biedri nav ilgi jamekle. Shis apsargs laikam loti labi vinju nezinaja, jo , apskatot musu papirus, prasija : Vai jus esat mate un meita? : D Es prasiju : Vai tad mes esam lidzigas? Vins teica,ka esam…bet loti driz vins laikam saprata, cik absurdu lietu vins ir pateicis,uzreiz aizgaja prom un kluseja. Gruti saskatit lidzibu musos- Panfila ir labi tumshaka par mani, ar isiem, melniem sprogainiem matiem un pilnigi atskirigiem sejas vaibstiem. Diez vai es varetu but vinjas meita.
Vilciens mani patikami parsteidza. Kad man teica,ka mes brauksim 12 stundas vilciena, es jau iedomajos viskaut ko, pazistot Boliviju…bet man par parsteigumu- mums bija loti miksti, plashi un zemu nolaizami kresli,kuros bija itin erta guleshana. Mums pasniedza siltas vakarinas- risi ar galas merciti. Un tad sakas kino. Mes jau dikti nopriecajamies, jo filmas sakums bija daudzsolosh- balets, skaisti terpi, muzika, briniskiga galvena aktrise… bet velak man ik pa laikam vajadzeja aizspiest ciet acis, jo filma kluva arvien pretigaka un pretigaka. Ja gribat redzet kaut ko izcili briesmigu, tad nosaukums- The Black Swan. Abas ar Panfilu nospriedam, ka ta ir pedeja laika visshausmigaka filma, kadu esam redzejushas. Pec tam gan bija kaut kas ``labaks``- Desperado ar Antonio Banderas! Salidzinot ar pirmo filmu, shi man tik loti patika, ka jau pec 30 min biju iemigusi saldi jo saldi...
Nepagaja ne 12 stundas, kad jau bijam Santa Cruz. Iegajam stacija un tur...pilniga Bolivija! Pilns, pilns ar cilvekiem. Visvairak,protams, manu uzmanibu piesaistija resnas sievinjas, kuras savilkushas daudzus kuplus svarkus, raibus un platus. Uz galvaas dazadas mazakas vai lielakas platmales. Kadai adita micite, kas nedaudz par shauru, lidz ar to knapi turas galvas gala. Vinjam uz muguras vai kaut kur paduse iespiesti mazi sainiishi, kuros paklausigi dus kads mazs, bruns bernins. Cauri pulim traucas autobusu shoferishi, kuri grib dabut pilnu savu braucamo, meklejot kadus bezbiletniekus, kurus panemt lidz cela. Tos vinji mekle ar skaliem saucieniem. Piemeram, ja vins brauc uz Kochabambu, tad sauciens ir shaads : ``Kocha-kocha-kocha-bambaa!!!`` Pilnigs troksnis, burzma, krasas, balsis, sancensiba starp autobusa kompanijam…
Mus sagaidija Panfilas dels Joshua un vinjas masas meita Nayeli, velak satiktam ari Joshua draudzeni Hannu. Jauki, milji cilveki- viena meksikane, otrs latvieshu un meksikanju salikums, treshaa- tira korejiete. Tam visam klat es- baltaa latviete un Panfila no Meksikas, bet ar brazilieshu, bolivieshu, amerikanu personibas elementiem…Raiba kompanija!