Turam īkšķus!

Šajā mirklī divas ļoti satrauktas un nedaudz sabijušās sirdis ir ceļā uz Sanpaulu lidostu Brazīlijā. Un viena gandrīz tikpat satraukta sirds šaipus okeānam īkšķus jau gandrīz zilus nospiedusi, cerēdama, ka dāmām viss izdosies. 

Vēl šorīt sazvanījos ar Veltiņu un Ondinu. Viņas steidza ēst brokastis, lai dikti laicīgi būtu gatavas doties uz lidostu. Mēģināju abām pēc kārtas izskaidrot, ko nozīmē tikko aizsūtītais "boarding pass". Iedomājieties! Kā lai ko tādu ieskaidro cilvēkiem, kuri ne mūžam tādu zvēru nav ne redzējuši, ne dzirdējuši! Man tik ļoti pazīstamie lidošanas termini izklausās kā mongoļu alfabēts abām ceļotājām. Lai Dievs dod izpalīdzīgus un draudzīgus lidostas darbiniekus!

Viena no lielākajām Veltas un Ondinas raizēm ir par to, lai ceļš uz lidostu nav piketētāju aizsprostots kā tas nesen esot bijis. Brazīļu pēdējā laika nemieri tramda arī abu latviešu sirdis.

Lūgsim par apbrīnojami vieglu, patīkamu un šķietami ātru lidojumu varonīgajām misionārēm! Viņu darbs džungļos mums šķiet neaptverami drosmīgs. Tomēr lidojums pāri okeānam viņām škiet vēl drosmīgāks. Turam īkšķus, lai rīt 3.jūlijā gan viņas, gan viņu koferi 23:35 tiešām ielido Rīgā! 

Un es pilnīgi nopietni aicinu jūs pievienoties sagaidītāju (pagaidām mazajam) pulciņam Rīgas lidostā! Lai viņas sajūt tautiešu mīlestību jau ar ierašanās brīdi! :) 

Bildēs abas dāmas redzamas savās darba vietā. Ondina savā zobārstes kabinetā, Veltiņa - virtuvē. 

Vēl drusciņ!

Vēl drusciņ jāpagaida un Velta ar Ondinu pirmo reizi spers nedaudz bailīgus, bet sajūsmas pilnus soļus uz savas tēvu zemes!
Vēl drusciņ un es satikšu savas vismīļākās, īpašākās džungļu draudzenes!
Vēl drusciņ un daudzi latvieši satiks reālu Varonību, Drosmi, Nodošanos, Strādīgumu un Ticību!
Un vēl drusciņ, drusciņ dažus simtus latu vajag, lai izdotos īstenot visus skaistos Latvijas iepazīšanas&apceļošanas plānus.

Līdz šim tantiņu fondam klāt nākuši 250 lati. Gan es, gan viņas sūta ziedotājiem lielus, lielus paldies! Vēl vajadzīgi vismaz 300 lati, lai pietiktu visiem benzīniem, biļetēm, ēdieniem, dzīves vietas apmaksāšanai un arī kādam latviskam suvenīram.

Reizēm pieķeru sevi pie domas - Eh, ar kādām tiesībām es cilvēkiem lūdzu atbalstīt viņiem (patiesībā) svešu dāmu ceļojumu?! Bet tad es sev atgādinu kādu citu domu. Laikā, kad tik daudzi tiecas, liecas, raujas prom no Latvijas, ir tik sirdi sildoši redzēt kādu, kurš visu mūžu to vien dara kā sapņo par atgriešanos dzimtenē. Pat ja šī atgriešanās nebūs ilglaicīga, tai IR jānotiek! Šādā veidā varēsim pateikt paldies gan Veltai un Ondinai, gan visai Rinkonas misijai par latviešu tautas labo slavu tālajos Dienvidamerikas plašumos un par sūri grūto Dieva mīlestības vēsts nešanu vietējiem.

Ja vēlies palīdzēt - raksti vai zvani man!

Velta un Ondina ielido jau nākamajā trešdienā plkst.23:45. Esat laipni gaidīti pievienoties sagaidītāju pulkam Rīgas lidostā :)

Veltas un Ondinas sapnis par Latviju

Mani mīļie draugi!

Pirms diviem gadiem biju Rinkonā, Bolīvijas džungļos.
Tad dzima sapnis uz Latviju atlidināt tur strādājošās latvietes Veltu un Ondinu, kuras vēl nekad, nekad nav bijušas savā tēvzemē. Šis brauciens ir bijis viņu mūža sapnis. Tas būtu arī veids, kā pateikt lielu paldies par viņu pašaizliedzīgo un vareno ieguldījumu Dieva darbā latviešu dibinātajā misijā Rincon del Tigre.
Beidzot šis sapnis ir pienācis tik tuvu īstenībai, ka šodien dabūju biļetes!!!
Ja Dievs dos veselību un izdošanos, tad no 3.jūlija līdz 7.augustam Latviju beidzot redzēs manas džungļu draudzenes.
Tā kā ceļojums iekritis tūrisma sezonas karstākajā, t.i.dārgākajā posmā, biļetes nesanāca lētas. Bet sapratu, ka šādam mūža ceļojumam nauda nav galvenais noteicējs. Pa kaktu kaktiem sagrabināju naudu biļetēm, bet mums aizvien vajadzīgi līdzekļi, lai abas dāmas Latvijā šo mēnesi varētu ne tikai IZdzīvot, bet arī UZdzīvot. Plānā gan dziesmu svētku dažādie koncerti, gan dažādu piļu, muižu, muzeju, pilsētu apmeklēšana. Tas viss,protams,bez maksas neizdosies.
Sirsnīgs paldies visiem, kas jau līdz šim ir devuši kādu santīmu un latu Veltas un Ondinas ceļojumam! Es teiktu, ka vēl vajadzīgi vismaz 600 lati. Ticu, ka drīz tie uzradīsies. Man tikai nepieciešama neliela jūsu palīdzība :)
Ja tev ir uz sirds palīdzēt piepildīt Veltas un Ondinas mūža lielāko sapni, lūdzu, sazinies ar mani!

Un ja tev ir vēlēšanās viņas kā īpaši palutināt (ar kādām biļetēm, pusdienām, vakariņām u.tml.), tad arī dod man ziņu!

Lai sapnis piepildās!

Kā klājas grāmatai?

Uz nākamo nedēļu skatos ar lielām, cerību pilnām acīm. Plānā ir noslīpēt manu gara darbu tā, lai to varu nosūtīt uz Zvaigzni. Jā, tieši tā. Mana grāmata ceļos uz izdevniecību "Zvaigzne" cerībā, ka to izdos Travel nodaļas paspārnē. 99 % rakstīšanas darbi ir galā, vēl palikuši pāris punkti uz i.
Īsi pirms Jāņiem satikos ar Zvaigznes pārstāvi Aiju, kura bija izlasījusi pāris manis rakstītās nodaļas. Viņa e-pastā tās novērtēja ar šādu teikumu: "Nevaru noliegt- bija interesanti." Satiekoties rādīju vairākas Bolīvijas bildes un stāstīju košākos, elpu aizraujošākos faktus. Viņa uzmanīgi klausījās un uzdeva vienu jautājumu pēc otra. Šķiet, ka tā ir laba zīme :)
Kad teksts būs nosūtīts, būs jāpagaida apmēram mēnesis, kamēr to izlasīs Aija un vēl kāds no izdevniecības speciālistiem. Ja viņiem lasītais patiks - rudenī varētu cerēt manu gara bērnu ieraudzīt grāmatnīcu plauktos.
Atzīšos, ka ik pa laikam uznāk šaubas un nemiers par to, vai es neesmu iedomājusies un sacerējusies drusciņ par daudz. Kāpēc lai manu memuāru izdotu lielākā izdevniecība Latvijā? Bet tajos brīžos atkal un atkal varu sev atgādināt - ar mani ir liels Dievs, kuram patīk lieli sapņi, jo Viņam ir lielas iespējas!
Rakstu, ceru un gaidu :)

Rinkonas grāmata

Nav ne jausmas, vai kāds vēl ienāk manā Rinkonas blogā. Varbūt es esmu vienīgā lasītāja...bet tik un tā gribēju arī šeit pateikt to,ka esmu sākusi darbu pie grāmatas par maniem piedzīvojumiem Bolīvijas džungļos. Tas,ko tur piedzīvoju, šķiet pārāk liels, lai to vienkārši atstātu savās atmiņās. Tāpēc teicu "Jā" savas bērnības draudzenes Dainas piedāvājumam braukt pie viņas uz Nīderlandi, kur man piešķirta skaista istabiņa gaumīgā dzīvoklī. Varu šeit palikt 5 nedēļas, kuru laikā katru dienu varu rakstīt, rakstīt, rakstīt, jo esmu mājās viena pati, ja neskaita Dainītes labāko draudzeni kaķeni Miu, kura reizēm atnāk pārbaudīt uzrakstīto, pastaigājoties pa klaviatūru. Vakaros, kad pārnāk saimnieki, kopīgi stiprinām miesu ar kārtējo lielisko Joost maltīti, kā arī kopīgi placinām dīvānu, šķirstot Holandes televīziju piedāvājumus. Vēl bez šīs ikdienas idilles, man ir iespēja ik pa laikam apskatīt kādas citas Holandes daļas vēl bez manas pilsētiņas Vleuten. Tā kā Dainīte gandrīz katru nedēļu piespēlē flautu slavenajam īru mūziķim Andrew Reynolds, man ir iespēja doties arī uz vairākiem viņu koncertiem, par ko, protams, īpašs prieks un estētiska bauda. Reizēm pašai grūti noticēt, ka man tagad ir tik ekskluzīva iespēja dzīvot un atpūsties skaistajā Nīderlandē! Pateicos Dievam no visas sirds un turpinu rakstīt savu grāmatu. Pagaidām esmu tikusi līdz 62.lapai. Nav ne jausmas, cik lapas būs manā grāmatā. Tad jau redzēs. Rakstīšu, kamēr visu uzrakstīšu. Tomēr pārspēt 'Mērnieku laikus' vai 'Dievs.Daba.Darbs' apjoma ziņā nav manos plānos.
Rakstu un lūdzu Dievu, lai rakstītais būtu Viņam par godu un cilvēkiem par svētību, prieku, iedrošinājumu un izaicinājumu!



P.S. Būtu interesanti, ja atsauktos tie, kuri izlasīja, lai zinu, vai mans blogs vēl nav "nomiris" :D Ja te vēl ir dzīvība, tad es varētu ziņot par turpmākiem notikumiem grāmatas vai kādā citā sakarā :) Paldies!