Saeimas diena!

Uhh, kā miegs nāk!

Veltiņa jau čuč. Ondina gan vēl runā un runā. Viņa saka, ka miegs vēl nenāk, lai arī ir jau 1 naktī.

Šī diena man sākās ar īpašu tikšanos izdevniecībā Amnis, kur vērtīgi aprunājos ar savas Rinkonas grāmatas izdevēju un korektori. Varu laimīgi teikt, ka mana grāmata tiešām būs! Ja Dievs dos, tad kaut kad tuvāko mēnešu laikā. Ai, kā gribējās to izdot pirms Ondina un Veltiņa aizbrauc no Latvijas, bet tik aši vairs neizdosies. Ja nu vienīgi man būtu divi menedžeri un sekretārs...bet būs jau labi!

Tātad Ondinai un Veltai šis rīts bija laimīgi vēlāks- varēja rāmi atpūsties un nesteidzīgi saposties šīs dienas notikumiem. Pusdienās izvēlējamies izbaudīt ārkārtīgi izsmalcināto Alberta viesnīcas restorānu. Tikām aprūpētas, uzmanītas, apkalpotas, uzņemtas kā karalienes. Abas dāmas tā izbaudīja izcilo personāla uzmanību, gādību un glaunos ēdienus! Baltās auduma salvetes un spožie trauki piešķīra nebijušu svinīgumu šai pirmdienai. Ja reiz diena sākta uz tik svinīgas nots, tā bija arī jāturpina! Tieši tāpēc mēs devāmies uz Latvijas Republikas Saeimu!

Ak, kas tas bija par piedzīvojumu! Tikam gan telpās, kur tiek ievesti parasti mirstīgie tūristi, BET, pateicoties tam, ka mēs tur tikām pa blatu, paciemojāmies arī VIP telpās. Veltiņa un Ondina tik svētsvinīgi pārvietojās pa greznajām, oficiālajām zālēm, fotografējot visu iespējamo. Nākamās bildes runā pašas par sevi...

Veltiņa pie prezidenta krēsla

Uzklausot oficālo Lienes Svokas uzrunu

No rīta šeit fotografējās ciemiņi no Malaizijas ārlietu
ministrijas, pēcpusdienā - augsti ciemiņi no Bolīvija

Ar Purvīša oriģinālu!!!

Te sēžot un pļāpājot īpaši svarīgi ciemiņi

Paldies, paldies, paldies mūsu gidēm!

Kad bijām izstaigājušas Latvijas valsts varas gaiteņus, kambarus un karaliskās zāles, nedaudz atpūtinājām kājas uz dīvāniņa blakus sargiem, kuri tagad jau šķita kā draugi. Dienas sākumā viņi gan tādi nešķita, jo ļoti oficiāli pārbaudīja mūsu pases un somiņu saturu un mūs izlaida cauri metāla detektoram. Abas dāmas laimīgas savā īpašumā ieguva dažādus svarīgus rakstus par mūsu valsts varu un visā visumā jutās ārkārtīgi svarīgas.

Vakara turpinājumā - deju lieluzveduma, vokālsimfoniskā koncerta un dziesmu svētku gala koncerta labāko mirkļu skatīšanās pie dārgās Baložu ģimenes Ziepniekkalnā. Dāmas bija tik ļoti pateicīgas par iespēju piepildīt vēderus ar augstākā labuma vakariņām. Un tikpat priecīgas bija par iespēju skatīties TV ar augšā saceltām kājām. Tik patīkama zvilnēšana un kulturāla atpūta bija tieši tas, kas vajadzīgs! Jums vajadzēja redzēt Veltiņas sajūsmu par deju koncertu. Protams, arī mēs, vietējie, bijām stāvā sajūsmā, bet viņa īpaši pārdzīvoja katru galopu, katru rakstiņu un neaptveramās ļaužu masas. Un vēl kāds zelta mirklis bija redzams tad, kad mazais Matīsiņš pilnā nopietnībā Ondinai rādīja savu jauno Betmena žurnālu un skaidroja viņai dažādas ārkārtīgi svarīgas supervaroņu lietas. Ondina prātīgi māja ar galvu un piekrtia pilnīgi visam. Kur vēl labāku klausītāju! :) 

Dienas beigās Velta un Ondina beidzot, beidzot redzēja Vides Filmu studijas veidoto filmu "Jaguāra kakts". Lai arī pati to biju redzējusi neskaitāmas reizes, kopā ar filmas īsto varoņu komentāriem, redzētais ieguva jaunu vērtību. Mīļš paldies Baložiem.

Nu viss. Ondina arī aizgāja gulēt. Atvadījās ar vārdiem: Mēs jau varētu runāt visu nakti, visu dienu un tik un tā vēl visu nebūtu izrunājušas...Bet jāuzkrāj spēki skaistajai rītdienai, kad gaidāms brauciens uz Salaspili!

Matīsiņš abām dāmām bija sagatavojis īpašus zīmējumus

Ļoti speciāla diena

Speciāla diena - tā šo svētdienu raksturoja Ondina. Viņa ar to domāja, ka tā ir bezgala īpaša. Galvenais tādēļ, ka ciemojāmies Mateja baptistu baznīcā, kur no 1900. līdz 1921.gadam viņas vectēvs Jānis Iņķis bija mācītājs. Šīs baznīcas ēkā piedzima gan Ondinas mamma, gan mammas brālis. Abas dāmas bija ļoti gaidītas abos rīta dievkalpojumos, kuros no viņām klātesošie saņēma nelielu ieskatu viņu džungļu misijas ikdienā. Gan Veltiņa, gan Ondina ik pa laikam knapi, knapi savaldīja asaru plūdus, kamēr līdzdalīja piedzīvoto un vēlamo. Veltiņa trīcošā balsī dalījās ar to, cik ļoti Rinkonas misijai vajadzīgi jauni palīgi. Ondinu visvairāk aizkustināja fakts, ka dievkalpojumam īpaši tika izvēlētas kopdziesmas ar viņas vectēva sacerētiem vārdiem. Kad dziedājām veco, labo baptistu korāli "Svētā klints, jel, atveries, ļauj man tevī patverties" asaras nespēja palikt iekšā, jo teksta autors tieši šo dziesmu centies nodziedāt savā pēdējā mūža dienā uz nāves gultas. Abiem dievkalpojumiem beidzoties, pie viešņām sastājās rinda ar sveicināties gribošajiem. Kas par skaistu prieku, sajūsmu un mīlestību tur lītin lija! Lai arī Velta un Ondina nebija satikušas nevienu no sveicējiem, šķita, ka kāda neredzama saite viņus jau vienojusi pirms šīs satikšanās. Pēcāk noklausījos kādu sarunu starp manām draudzenēm un nupat satiktajām latvietēm, kur visas pārsprieda,  cik brīnišķi esot tas, ka satikušās tikai  pirms neliela mirkļa, bet sajūta esot tāda, it kā draudzība būtu mūža garumā. Ondinai par lielu izbrīnu viņa satika dažus Brazīlijas latviešus no viņas draudzes Nova Odesā. Pēc abiem dievkalpojumiem devāmies uz citu telpu, lai tiktos ar tiem, kuriem abām misionārēm būtu vēl kādi papildus jautājumi. Aizraujošās sarunās aizvadījām apmēram stundu. Vietējie latvieši brīnījās gan par iespaidīgajām Bolīvijas vasaras temperatūrām un smieklīgi zemajiem ziemas grādiem, gan par Rinkonas skolas augsto izglītibas līmeni un plašo mācību priekšmetu klāstu. Par misionāru izturību un ticību, par neaptverami smagajiem misijas pirmsākumiem. Viens no lielākajiem brīnumiem bija par abu ciemiņu lielisko latviešu valodu. Pāris jauki vecvārdi no Ulmaņlaikiem visu padarīja vēl eksotiskāku. Es dāmām sēdēju blakus un reizēm veicu tulka vai izskaidrotāja funkciju, Tad  sirsnīgas atvadas no interesentiem un vēl pēdējā pietura- tagadējās draudzes kancelejas apmeklējums, kas reiz sen senos laikos bija Ondinas vectēva dzīvoklis. Ondina piegāja pie palodzes, pielika tur roku un teica, ka tā laikam ir tā pati, uz kuras sēdējis viņas mammas mīļais kaķītis.

Kopā ar divām citām viešņām no Brazīlijas - Glaucia ar savu māti

Pie Gadsmita koka, kas veidots par godu tiem,
kas palīdzējuši uzbūvēt  draudzes lielo piebūvi

Atbildot uz jautājumiem

Vienojoties lūgšanā par Rinkonu

Kopā ar jauniegūtu draudzeni, kura pieteicās Rinkonā
 būt par vagaru, jo tas viņai labi padotos

Velta un Rūta Eisāne, kura sapņo reiz
iemācīties spāņu valodu un braukt uz Bolīviju

Skaistā diena Mateja draudzē bija piepildījusi mūsu sirdis, bez iztukšojusi vēderus. Tos teicami uzpildījām Mateja draudzes mācītāja Pētera Eisāna mājās. Veltai un Ondinai bija lieli prieki satikt mācītāja sievu Baibu, kura ir māsa Drēsciņai (Agritai Drēskai)- manai varonīgajai draudzenei, kura pašlaik vaiga sviedros strādā Rinkonā. Abas viešņas bērniem bija atnesušas dažas bolīviskas dāvanas, par kurām mazie bija makten sajūsmināti. Divi lielākie bērni Rūta un Filips steidza Veltiņu un Ondinu pārsteigt ar savu zīmējumu demonstrējumu, kā arī ļoti gribēja viņām parādīt akvārīju savā istabā. Mīļās dāmas bija bezgala laimīgas par iespēju nobaudīt kurzemnieku piena zupu ar jaunajiem dārzenīšiem, neiztrūkstošos jaunos kartupeļus ar īsti latvisku siļķi (tā Ondina komentēja), biezpienu un dillītēm. Saldais skrēja pats mutē iekšā - Selgas cepumu, putukrējuma un zemeņu kūka! Kad jautājām, kurš līdz šim bijis visgardākais no Latvijā baudītajiem ēdieniem, viena atbilde nebija iespējama, jo pilnīgi viss esot dikti labi garšojis. Pēc acīm gan izskatījās, ka Ondinai šī maltīte bijusi tā līdz šim mīļākā. Baiba īpaši izvaicāja abas par savas mazās māsas džungļu gaitām. Gribējās zināt, kā viņai īstenībā tur iet, jo nevar jau zināt, vai viņa pati visu patiesību stāstot. Paralēli sarunām un gardajiem labumiem ar vienu aci ik pa laikam televizorā apbrīnojām neaptverami vareno dziesmu svētku gājienu. Velta un Ondina bija bez vārdiem!

Kad vēderi jau atkal bija ieņēmuši pilno formu, Eisāni kundzes veda uz Agritas un Baibas lauku mājām Zaļeniekos. Brauciens esot bijis varen labi izdevies, jo varējušas sīki un smalki iepazīties ar katru puķīti, lapiņu un audziņu, kā arī apskatīt turienes trušus. 

Nu laiks saldam, saldam miegam, lai rīt varam būt labā formā, jo paredzēta gluži oficiāla padarīšana - ekskursija pa mūsu Saeimu un vēl šis tas :) 

Abas mīļās draudzenes ir tik ārkārtīgi laimīgas. Katru dienu nebeidz pateikties par visu piedzīvoto. Paldies Dievam, ka sapņi piepildās. Atkal un atkal pārliecinos par to, ka mūsu Dievam nav pārāk lielu sapņu! 

Kolorītā, talantīgā, skaistā Eisānu trijotne
Lielākajiem mugurā Rinkonas skolas formas krekliņi

Mateja baznīca tās 145.jubilejā

Aug patriots!

Kopā ar mīļo Eisānu ģimeni pie kolosālajām pusdienām

Dziesmai šodien liela diena!

Šis dāmām bija līdz šim visagrākais rīts, jo jau 8:30 devāmies ceļā uz Mežaparku, lai klātienē vērotu rīta dziesmu svētku ģenerālmēģinājumu. Būtu izbraukuši dažas minūtes vēlāk-būtu bijis jāparkojas pretējā Rīgas galā. Lēniņām, prātīgi čāpojām pa aizdomīgi slideno ietvi, kas nesen bija nobirusi ar liepziediem un sajaukumā ar lietu bija radusies īsta slidotava. Dāmas brīnījās par iespaidīgajām cilvēku masām, kas kā ašas straumītes plūda estrādes virzienā. Acis priecēja raibu raibie lindraki, ņieburi, vainagi, zeķes. Dabūjām izstāvēt labi garu rindu pirms mūsu skatieniem pavērās elpu aizraujošā dziesmu svētku skatuve. Velta un Ondina brīnījās, ka estrādes zonā nedrīkstēja ienest nupat nopirkto ūdeni un bulciņas. Bet mēs izmantojām nelielu latviešu gudrību un pirktos gardumus tomēr otrpus vārtiem dabūjām. Sarunājām, ka viņas par to daudziem nestāstīs :) 

Jāsaka viens milzīgs paldies manai draudzenei Lienei Paulovičai par biļešu dāvinājumu. Ieņēmām savas vietas vienlaicīgi ar pirmo dziesmu un jāsaka, ka vārds pārsteigtas būtu daudz,daudz par mazu, lai raksturotu patiesās Veltas un Ondinas emocijas, izdzirdot tūkštošbalsīgo dziesmu. Kad 10:00 sākām klausīties, nenojautām, ka tikai plkst.15:40 varēsim doties prom. Ne tikai dziedātājiem, bet arī Veltai un Ondinai nācās izturēt stipros saules starus un ne tik ērtos solus. Lielā sēdēšana diemžēl atnesa pampumu kājām, ik pa laikam iesāpējās kāds sāns vai mugura, bet abas misionāres ne par ko negribēja atstāt koncertu, lai kaut kur pastaigātos un izstaipītu kājas. Varonīgi sagaidījām grandiozā koncerta beigas. Veltiņa īpaši sajūsminājās par dejotāju veiklību. Ondina vaicāja, vai koncertu kaut kur varēs iegādāties DVD. Jo tas būšot kaut kas gana viegls un vietu neaizņemošs mājupceļa koferim. Varbūt kāds zina par šāda DVD esamību? 

Pēcāk abas dāmas atzina, ka ir bezgala laimīgas un pateicīgas par to, ka viņu brauciens izdevās tieši šajā laikā, kad varēja tikt arī uz dziesmu svētkiem, jo tie taču ir tik leģendāri! Liels paldies arī mūsu līdzi gājējiem - Ievai, Ģirtam, Matīsiņam, Emīliņam un Jānim. 

           

Kad vēders jau teju, teju sāka dziedāt izsalkuma dziesmu, pa pusei lēnām, pa pusei steidzoties plūdām mašīnas virzienā. Kas par bariem! Kas par siļķu mucām piebāzto tramvaju izskatā! Laimīgi iesēdāmies mašīnās, lai beidzot brauktu ēst. Izsalkums bija ievērojams. Ondina ar Jāni ātri atrada kopīgu valodu, apspriežot dažādas mašīnu markas, motorus un dzesēšanas ierīces. Pa ceļam tika apbrīnoti gan staltie bērzi, gan varenās priedes. Ondina pieteica, ka kādu dienu vajadzēs tā kārtīgi apskatīt egles un priedes skujas, lai var salīdzināt to skujas. Varen lielas un teicamas pusdienas mūs gaidīja Ķekavas restorāna Bambo Leo. Porciju izmēri bija proporcionāli mūsu grandiozajam izsalkumam. Nesteidzīgā labsajūtā dāmas baudīja gan ceptu mencu, gan cūkgaļas karbonādi ar gailenītēm, dažādus salātus un, protams, iemīļotos jaunos kartupeļus. Lai arī vēderi bija pārpildīti, atradās vietiņa arī desertam. Mīļās kundzītes nogaršoja gan melleņu kremu vaniļas mērcē, gan kafijas kremu. Abi nozuda makten lielā ātrumā. Ondina mums pastāstīja, ka viņa ir tā kā tāds kamielis, jo varot uz daudzām stundām iztikt bez ēdiena un dzēriena, jo viņa varot izslēgt māgu (kuņģi)! Lūk, tas nu gan ir vērtīgs talants :) 

Ondina un viņas prototips kamielis

Veltiņa un Ondina ar prieku pārējiem parādīja no Rinkonas līdzi vestās fotogrāfijas. Visi ar patiesu interesi iepazinās ar turienes pagātni un tagadni. Īpaša interese uzplaiksnīja mirklī, kad atklājās, ka Veltiņas māsa precējusies ar leģendārā Cukura brāli! 

Ondina teica, ka ar Ķekavas porcijām vajadzētu divas māgas! Ja tik mums būtu, abas būtu bijušas pilnas. 

Mans krustdēls Emīls

Ar pilniem un laimīgiem vēderiem

Un tad atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam ieskrējām aptiekā, lai Veltiņai sagādātu kādas pretsaaukstēšanās zāles, kad līdzētu viņas tekošajam degunam un krekšķim. Lai Dievs dod, ka viņa drīz, drīz atveseļojas!

Laimīgas pārnācām mājās, apskatījām kādas senākas un svaigākas Rinkonas bildes, ko rīt rādīt Mateja draudzei, drusciņ papļāpājām un nu laiks čučēt! Rīt vēl viena varen liela diena.

Bet, ak, cik tie dziesmu svētki skaisti! Un cik ļoti liels notikums tas bija abām ceļotājām...

2.diena jeb vesels mēnesis

Pēc iepriekšējā vakara vēlajiem Lido piedzīvojumiem, mīļās ciemiņienes bija sakrājušas gana daudz spēka, lai varonīgi dotos pamatīgā ekskursijā uz Rīgas centru un Vecrīgu. Par saturīgu dienu teicami bija parūpējusies Rasa Šterna, kuras tēvs mācītājs A.Šterns Rinkonā ir bijis divas reizes. Līdz ar to Rasas mīlestība uz mazo džungļu ciematiņu ir loģiski izskaidrojama. Daudz paldies Rasai! 

Draudzīgā trijotne izgāja cauri Esplanādei, apciemoja sirmo Pulvertorni un stalto Mildu, devās līganā kuģīsa braucienā pa pilsētas kanālu, kur Velta un Ondina lepojušās ar to, ka bijušas vienīgās latvietes uz klāja. Pa ceļam našķošanās ar izdaudzinātajām kartupeļu pankūkām ar īstu krējumu, kas Ondinai teju, teju kļuvis par mīļāko Latvijas gardumu. Tālāk dāmas devās Rīgu no augšas lūkoties Pēterbaznīcas tornī, kura dāvātais skats patīkami pārsteidzis. Kad krāšņās jumta kores bija apskatītas un iemūžinātas, uznācis lielais lietus, kuram pateicoties, nācās ilgāk uzkavēties greznajā baznīcā. Tur kā reiz sācies dziesmu svētku ietvaros rīkotais kora Ave Sol koncerts. Latviešu dziedājums esot bijis labi skaists, bet, kad sākuši dziedāt ciemiņi no Japānas, tad Ondinai sācis nākt miegs. Veltiņa atcerējās vienu no dzirdētajām dziesmām un mīlīgi mums vēlāk nodungoja Čingi-čingi-čannn...

Kad koncerts bija izskanējis, arī melnais lietus mākonis bija izzudis un beidzot arī es varēju pievienoties omulīgajai trijotnei. Simtprocentīgā labsajūtā aizstaigājām līdz Galerijas Centrs restorānu DaDa, kas tālās ceļotājas pārsteidza ar tā neparasto piedāvājumu. Ne velti viņi paši par sevi saka: 

Restorāns DaDa ir kā izaicinājums, kas piedāvā Jums izbaudīt vēl nebijušas emocijas un ēdienu kolāžu. Izaicinājumu pieņēmām un tā rezultātā baudījām gan pāris latviskus elementus, gan dažādas zivis un citas jūras veltes veiksmīgā kombinācijā ar tītara, vistas gaļu un pašu izvēlētiem dārzeņiem, salātiem un citām gardām piedevām. Velta un Ondina iemācījās jaunu vārdu - nūdeles :) Ondina atrada savu līdz šim mīļāko dzērienu, kurā gardi peldēja alojas gabaliņi. Galvenais- lai ir salds! Drusciņ paamzierējāmies ar irbulīšiem, kuri drīz vien tika iemainīti pret dakšiņām.

Pēc izcilajām vakariņām- Rimi apmeklējums, kur pārsteidzām dāmas ar vareno maizes un piena produktu piedāvājumu. Rinkonā neesot ne lasītes piena jau divus gadus. Veltiņa brīnījās, cik mums te milzīgi ķiploki. Ondina tika pie kārotās krējuma burciņas. Caurumotais siers, kuram Brazīlijā abas parasti žēli noejot garām, tagad dāsni sēž viņu mājokļa želadērā jeb ledusskapī. Divreiz nebija jāatkārto jautājums par to, vai saldējumu arī pirksim. Tā nu laimīgas mielojāmies ar Karlsonu un Ekselenci pašā Operas pakājē, kur mīļās ciemiņietes sajūsminājās par tik ļoti perfektajiem apstādījumiem. Izbrīnu radījā daudzās sievietes pie tramvaju vadības stūres. Saldējumi nozuda gaismas ātrumā. 

Šovakar nedaudz agrāk atgriezāmies mājās, lai atgūtu spēkus un izvēlētos, kurus svārkus un kuras blūzes, lai velk uz rītrīta dziesmu svētku ģenerālmēģinājumu. Izskatās, ka pagaidām mīļās nemaz neapjauš, ko tie dziesmu svētki patiesībā nozīmē. Rīt paredzamas neaprakstāmas izjūtas... 

Un pašās beigās lai skan Ondinas dienas citāts: Esam šeit tikai divas dienas, bet šķiet, ka jau vesels mēnesis pagājis! 

Pirmā diennakts Latvijā aizvadīta

Kāda līksme, kāda laime! 

Kāda sajūsma un kādi brīnumi!

Aizturēta elpa, prieka asaras un mirdzoši smaidi.

Tieši pirms 24 stundām ilgi gaidītās Bolīvijas varonīgās misionāres ieradās Rīgas lidostā, kur viņas jau gaidīja 12 nepacietīgi un viena ārkārtīgi nepacietīga sagaidītāja. Pirmie apskāvieni bija neredzēti cieši un spēcīgi. Ilgais ceļš kāpās nē, bet gaisā beidzot bija aiz muguras. Zem kājām - drošā Latvijas zeme. 

Abas latvietes it nemaz neizskatījās nogurušas. Kā Ondina vairākkārt atkārtoja - tas prieks ņem virsroku pār to nogurumu. Dzeltenās krizantēmas priecīgi ieņēma vietu abu ceļotāju satrauktajās rokās. Izgājām ārā un arī mums šķita, ka gaiss tovakar garšo tā īpašāk. Laikam tāpēc, ka abas latvietes to tik ļoti izbaudīja. Ar prieku dzirdējām par tik ļoti veiksmīgajiem lidojumiem, par to, kā abas lidostās tika izvizinātas ar elektromobiļiem un nemaz nav raizējušās par īsto geitu meklēšanu. Priecājāmies par to, ka visi koferi bija atceļojuši kopā ar dāmām. Aizbraucām mājās, dzērām tēju, pie kuras abas steidza pieliet aukstu ūdeni. Kopā mielojāmies ar latviešu zemenēm, mellenēm un avenēm. Visas trīs tika atzītas par labām esam. Ap 2 naktī jau gandrīz bijām gatavas iet gulēt, kad sākās lielā koferu krāmēšana. Uz pakaramajiem glīti savas vietas ieņēma blūzes - puķainas, svītrainas, ar punktiņiem, bez punktiņiem, ar tīģerrakstiem un citādas. Tā līdz trijiem naktī, kad pirmie rīta putni sāka atgādināt, ka ir pienācis pēdējais laiks likties mierā. 

Veltiņai un Ondinai tika dots uzdevums gulēt pēc iespējas ilgāk. Tas veiksmīgi izdevās līdz plkst.10. Pusdienlaika pastaigā pa Kronvalda parku dāmas devās kopā ar Vīlandes mācītāju Ģirtu, kurš aizveda uz savu draudzi. Tur viņus jau gaidīja lieliskā nama māte Inta ar brīnišķi latviskām pusdienām - jaunie kartupelīši ar gaileņu mērci. Pēc tam pāris stundas atpūtai un tērpu nomaiņai, jo plkst.20 Mateja draudzē baudījām latviešu baptistu komponistu daiļradi koncertā "Mana dvēsele dzied". Sēdēju starp savām Bolīvijas draudzenēm un vairākkārt nožēloju, ka nepaņēmu līdz kabatslakatiņus. Asaru pērles viena pēc otras ripoja te vienai, te otrai. Kā Veltiņa teica- koncerts, kas aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Ondina jutās tik ārkārtīgi pacilāti, jo atradās ēkā, kur dzimusi viņas mamma Emma. Viņa klusiņām man ausī čukstēja, cik ļoti gribētos dalīties savā priekā par koncertu ar mīļo mammu...Pēcāk daudzi mīļi ļaudis, zināmi un nezināmi, nāca apsveicināties ar Rinkonas varonēm. Veltiņa un Ondina izteiktā izbrīnā un priekā centās katram paspēt paspiest roku un pateikt kādu mīļu vārdu. Ondina man pieteica: Tu tik pasaki, ja es gadījumā kādu palaižu garām. Mācītājs Pēteris Eisāns visiem klātesošajiem paziņoja, ka ieradušās Rinkonas misionāres un labāk ar viņām varēšot iepazīties jau šo svētdien Matejā pēc 2.rīta dievkalpojuma. 

Pēc sirdi sildošā muzikālā piedzīvojuma devāmies gastranomiskā ceļojumā uz lielo Lido Krastmalā, kur mūs pavisam neplānoti, bet ārkārtīgi veiksmīgi aizveda Estere Roze ar savu ģimeni. Mīļās viešņas nobaudīja gan siļķi, gan krējumu (to īpaši vēlējās Ondina), gan cūkgaļas karbonādi ar zaļumu mērci, gan ceptu lasi, gan jaunos kartupeļus ar visu mizu, gan lociņu salātus un beigu beigās riekstu un ogu kūkas. Viss pazuda labi ātri. Laikam garšoja :) Pēc tam vēl izbaudījām naksnīgu izbraucienu pa krāšņajām Vecrīgas un centra ielām. Pusnaktī ieradāmies mājās un konstatējām, ka pirmās 24 stundas tēvzemē ir aizvadītas tik veiksmīgi, cik vien iespējams. 

Rīt - diena Vecrīgā kopā ar Rasu Šternu, kura šodien atklāja, ka ir kaislīga Rinkonas misijas fane jau kopš tālajiem 90.tajiem. Viņām noteikti būs lieliskas sarunas :) 

Ak, cik labi redzēt Veltiņu un Ondinu šeit - tādas laimīgas un smaidīgas, sajūsminātas un pārsteigtas. Kā Veltiņa saka : Daudz Paldies! Tiem, kuri kaut kādā veidā ir pielikuši savu pirkstu šī sapņa īstenošanai!

P.S. Te ir noķerti daži zelta mirkļi lidostā -
http://www.youtube.com/watch?v=O5VhbH_cISA&feature=youtu.be