Pirmā diennakts Latvijā aizvadīta

Kāda līksme, kāda laime! 

Kāda sajūsma un kādi brīnumi!

Aizturēta elpa, prieka asaras un mirdzoši smaidi.

Tieši pirms 24 stundām ilgi gaidītās Bolīvijas varonīgās misionāres ieradās Rīgas lidostā, kur viņas jau gaidīja 12 nepacietīgi un viena ārkārtīgi nepacietīga sagaidītāja. Pirmie apskāvieni bija neredzēti cieši un spēcīgi. Ilgais ceļš kāpās nē, bet gaisā beidzot bija aiz muguras. Zem kājām - drošā Latvijas zeme. 

Abas latvietes it nemaz neizskatījās nogurušas. Kā Ondina vairākkārt atkārtoja - tas prieks ņem virsroku pār to nogurumu. Dzeltenās krizantēmas priecīgi ieņēma vietu abu ceļotāju satrauktajās rokās. Izgājām ārā un arī mums šķita, ka gaiss tovakar garšo tā īpašāk. Laikam tāpēc, ka abas latvietes to tik ļoti izbaudīja. Ar prieku dzirdējām par tik ļoti veiksmīgajiem lidojumiem, par to, kā abas lidostās tika izvizinātas ar elektromobiļiem un nemaz nav raizējušās par īsto geitu meklēšanu. Priecājāmies par to, ka visi koferi bija atceļojuši kopā ar dāmām. Aizbraucām mājās, dzērām tēju, pie kuras abas steidza pieliet aukstu ūdeni. Kopā mielojāmies ar latviešu zemenēm, mellenēm un avenēm. Visas trīs tika atzītas par labām esam. Ap 2 naktī jau gandrīz bijām gatavas iet gulēt, kad sākās lielā koferu krāmēšana. Uz pakaramajiem glīti savas vietas ieņēma blūzes - puķainas, svītrainas, ar punktiņiem, bez punktiņiem, ar tīģerrakstiem un citādas. Tā līdz trijiem naktī, kad pirmie rīta putni sāka atgādināt, ka ir pienācis pēdējais laiks likties mierā. 

Veltiņai un Ondinai tika dots uzdevums gulēt pēc iespējas ilgāk. Tas veiksmīgi izdevās līdz plkst.10. Pusdienlaika pastaigā pa Kronvalda parku dāmas devās kopā ar Vīlandes mācītāju Ģirtu, kurš aizveda uz savu draudzi. Tur viņus jau gaidīja lieliskā nama māte Inta ar brīnišķi latviskām pusdienām - jaunie kartupelīši ar gaileņu mērci. Pēc tam pāris stundas atpūtai un tērpu nomaiņai, jo plkst.20 Mateja draudzē baudījām latviešu baptistu komponistu daiļradi koncertā "Mana dvēsele dzied". Sēdēju starp savām Bolīvijas draudzenēm un vairākkārt nožēloju, ka nepaņēmu līdz kabatslakatiņus. Asaru pērles viena pēc otras ripoja te vienai, te otrai. Kā Veltiņa teica- koncerts, kas aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Ondina jutās tik ārkārtīgi pacilāti, jo atradās ēkā, kur dzimusi viņas mamma Emma. Viņa klusiņām man ausī čukstēja, cik ļoti gribētos dalīties savā priekā par koncertu ar mīļo mammu...Pēcāk daudzi mīļi ļaudis, zināmi un nezināmi, nāca apsveicināties ar Rinkonas varonēm. Veltiņa un Ondina izteiktā izbrīnā un priekā centās katram paspēt paspiest roku un pateikt kādu mīļu vārdu. Ondina man pieteica: Tu tik pasaki, ja es gadījumā kādu palaižu garām. Mācītājs Pēteris Eisāns visiem klātesošajiem paziņoja, ka ieradušās Rinkonas misionāres un labāk ar viņām varēšot iepazīties jau šo svētdien Matejā pēc 2.rīta dievkalpojuma. 

Pēc sirdi sildošā muzikālā piedzīvojuma devāmies gastranomiskā ceļojumā uz lielo Lido Krastmalā, kur mūs pavisam neplānoti, bet ārkārtīgi veiksmīgi aizveda Estere Roze ar savu ģimeni. Mīļās viešņas nobaudīja gan siļķi, gan krējumu (to īpaši vēlējās Ondina), gan cūkgaļas karbonādi ar zaļumu mērci, gan ceptu lasi, gan jaunos kartupeļus ar visu mizu, gan lociņu salātus un beigu beigās riekstu un ogu kūkas. Viss pazuda labi ātri. Laikam garšoja :) Pēc tam vēl izbaudījām naksnīgu izbraucienu pa krāšņajām Vecrīgas un centra ielām. Pusnaktī ieradāmies mājās un konstatējām, ka pirmās 24 stundas tēvzemē ir aizvadītas tik veiksmīgi, cik vien iespējams. 

Rīt - diena Vecrīgā kopā ar Rasu Šternu, kura šodien atklāja, ka ir kaislīga Rinkonas misijas fane jau kopš tālajiem 90.tajiem. Viņām noteikti būs lieliskas sarunas :) 

Ak, cik labi redzēt Veltiņu un Ondinu šeit - tādas laimīgas un smaidīgas, sajūsminātas un pārsteigtas. Kā Veltiņa saka : Daudz Paldies! Tiem, kuri kaut kādā veidā ir pielikuši savu pirkstu šī sapņa īstenošanai!

P.S. Te ir noķerti daži zelta mirkļi lidostā -
http://www.youtube.com/watch?v=O5VhbH_cISA&feature=youtu.be

Turam īkšķus!

Šajā mirklī divas ļoti satrauktas un nedaudz sabijušās sirdis ir ceļā uz Sanpaulu lidostu Brazīlijā. Un viena gandrīz tikpat satraukta sirds šaipus okeānam īkšķus jau gandrīz zilus nospiedusi, cerēdama, ka dāmām viss izdosies. 

Vēl šorīt sazvanījos ar Veltiņu un Ondinu. Viņas steidza ēst brokastis, lai dikti laicīgi būtu gatavas doties uz lidostu. Mēģināju abām pēc kārtas izskaidrot, ko nozīmē tikko aizsūtītais "boarding pass". Iedomājieties! Kā lai ko tādu ieskaidro cilvēkiem, kuri ne mūžam tādu zvēru nav ne redzējuši, ne dzirdējuši! Man tik ļoti pazīstamie lidošanas termini izklausās kā mongoļu alfabēts abām ceļotājām. Lai Dievs dod izpalīdzīgus un draudzīgus lidostas darbiniekus!

Viena no lielākajām Veltas un Ondinas raizēm ir par to, lai ceļš uz lidostu nav piketētāju aizsprostots kā tas nesen esot bijis. Brazīļu pēdējā laika nemieri tramda arī abu latviešu sirdis.

Lūgsim par apbrīnojami vieglu, patīkamu un šķietami ātru lidojumu varonīgajām misionārēm! Viņu darbs džungļos mums šķiet neaptverami drosmīgs. Tomēr lidojums pāri okeānam viņām škiet vēl drosmīgāks. Turam īkšķus, lai rīt 3.jūlijā gan viņas, gan viņu koferi 23:35 tiešām ielido Rīgā! 

Un es pilnīgi nopietni aicinu jūs pievienoties sagaidītāju (pagaidām mazajam) pulciņam Rīgas lidostā! Lai viņas sajūt tautiešu mīlestību jau ar ierašanās brīdi! :) 

Bildēs abas dāmas redzamas savās darba vietā. Ondina savā zobārstes kabinetā, Veltiņa - virtuvē. 

Vēl drusciņ!

Vēl drusciņ jāpagaida un Velta ar Ondinu pirmo reizi spers nedaudz bailīgus, bet sajūsmas pilnus soļus uz savas tēvu zemes!
Vēl drusciņ un es satikšu savas vismīļākās, īpašākās džungļu draudzenes!
Vēl drusciņ un daudzi latvieši satiks reālu Varonību, Drosmi, Nodošanos, Strādīgumu un Ticību!
Un vēl drusciņ, drusciņ dažus simtus latu vajag, lai izdotos īstenot visus skaistos Latvijas iepazīšanas&apceļošanas plānus.

Līdz šim tantiņu fondam klāt nākuši 250 lati. Gan es, gan viņas sūta ziedotājiem lielus, lielus paldies! Vēl vajadzīgi vismaz 300 lati, lai pietiktu visiem benzīniem, biļetēm, ēdieniem, dzīves vietas apmaksāšanai un arī kādam latviskam suvenīram.

Reizēm pieķeru sevi pie domas - Eh, ar kādām tiesībām es cilvēkiem lūdzu atbalstīt viņiem (patiesībā) svešu dāmu ceļojumu?! Bet tad es sev atgādinu kādu citu domu. Laikā, kad tik daudzi tiecas, liecas, raujas prom no Latvijas, ir tik sirdi sildoši redzēt kādu, kurš visu mūžu to vien dara kā sapņo par atgriešanos dzimtenē. Pat ja šī atgriešanās nebūs ilglaicīga, tai IR jānotiek! Šādā veidā varēsim pateikt paldies gan Veltai un Ondinai, gan visai Rinkonas misijai par latviešu tautas labo slavu tālajos Dienvidamerikas plašumos un par sūri grūto Dieva mīlestības vēsts nešanu vietējiem.

Ja vēlies palīdzēt - raksti vai zvani man!

Velta un Ondina ielido jau nākamajā trešdienā plkst.23:45. Esat laipni gaidīti pievienoties sagaidītāju pulkam Rīgas lidostā :)

Veltas un Ondinas sapnis par Latviju

Mani mīļie draugi!

Pirms diviem gadiem biju Rinkonā, Bolīvijas džungļos.
Tad dzima sapnis uz Latviju atlidināt tur strādājošās latvietes Veltu un Ondinu, kuras vēl nekad, nekad nav bijušas savā tēvzemē. Šis brauciens ir bijis viņu mūža sapnis. Tas būtu arī veids, kā pateikt lielu paldies par viņu pašaizliedzīgo un vareno ieguldījumu Dieva darbā latviešu dibinātajā misijā Rincon del Tigre.
Beidzot šis sapnis ir pienācis tik tuvu īstenībai, ka šodien dabūju biļetes!!!
Ja Dievs dos veselību un izdošanos, tad no 3.jūlija līdz 7.augustam Latviju beidzot redzēs manas džungļu draudzenes.
Tā kā ceļojums iekritis tūrisma sezonas karstākajā, t.i.dārgākajā posmā, biļetes nesanāca lētas. Bet sapratu, ka šādam mūža ceļojumam nauda nav galvenais noteicējs. Pa kaktu kaktiem sagrabināju naudu biļetēm, bet mums aizvien vajadzīgi līdzekļi, lai abas dāmas Latvijā šo mēnesi varētu ne tikai IZdzīvot, bet arī UZdzīvot. Plānā gan dziesmu svētku dažādie koncerti, gan dažādu piļu, muižu, muzeju, pilsētu apmeklēšana. Tas viss,protams,bez maksas neizdosies.
Sirsnīgs paldies visiem, kas jau līdz šim ir devuši kādu santīmu un latu Veltas un Ondinas ceļojumam! Es teiktu, ka vēl vajadzīgi vismaz 600 lati. Ticu, ka drīz tie uzradīsies. Man tikai nepieciešama neliela jūsu palīdzība :)
Ja tev ir uz sirds palīdzēt piepildīt Veltas un Ondinas mūža lielāko sapni, lūdzu, sazinies ar mani!

Un ja tev ir vēlēšanās viņas kā īpaši palutināt (ar kādām biļetēm, pusdienām, vakariņām u.tml.), tad arī dod man ziņu!

Lai sapnis piepildās!

Kā klājas grāmatai?

Uz nākamo nedēļu skatos ar lielām, cerību pilnām acīm. Plānā ir noslīpēt manu gara darbu tā, lai to varu nosūtīt uz Zvaigzni. Jā, tieši tā. Mana grāmata ceļos uz izdevniecību "Zvaigzne" cerībā, ka to izdos Travel nodaļas paspārnē. 99 % rakstīšanas darbi ir galā, vēl palikuši pāris punkti uz i.
Īsi pirms Jāņiem satikos ar Zvaigznes pārstāvi Aiju, kura bija izlasījusi pāris manis rakstītās nodaļas. Viņa e-pastā tās novērtēja ar šādu teikumu: "Nevaru noliegt- bija interesanti." Satiekoties rādīju vairākas Bolīvijas bildes un stāstīju košākos, elpu aizraujošākos faktus. Viņa uzmanīgi klausījās un uzdeva vienu jautājumu pēc otra. Šķiet, ka tā ir laba zīme :)
Kad teksts būs nosūtīts, būs jāpagaida apmēram mēnesis, kamēr to izlasīs Aija un vēl kāds no izdevniecības speciālistiem. Ja viņiem lasītais patiks - rudenī varētu cerēt manu gara bērnu ieraudzīt grāmatnīcu plauktos.
Atzīšos, ka ik pa laikam uznāk šaubas un nemiers par to, vai es neesmu iedomājusies un sacerējusies drusciņ par daudz. Kāpēc lai manu memuāru izdotu lielākā izdevniecība Latvijā? Bet tajos brīžos atkal un atkal varu sev atgādināt - ar mani ir liels Dievs, kuram patīk lieli sapņi, jo Viņam ir lielas iespējas!
Rakstu, ceru un gaidu :)