piektdiena, 2013. gada 12. jūlijs

Smiltenes ekspedīcija

Atvadījāmies no dārgajiem Valmieras draugiem un ar nepacietību gaidījām, ko mums piedāvās Smiltene. Ondina jau no paša rīta šķita tāda satraukta, tramīga. Domāju gan! Es būtu tieši tāda, ja dotos meklēt savu senču mājas zemē, kur ciemojos pirmo reizi. Pirmā pietura- Smiltenes dome, kur sarunājos ar nekustamā īpašuma nodaļas darbiniecēm. Paskaidroju situāciju un lūdzu viņu palīdzibu Zaļkalnu meklēšanā. Viņu rīcībā diemžēl nebija nekādi vēstures arhīvi, kur varētu uzzināt kaut nedaudz par Ondinas vecpapu (t.i., vecvectēvu). Vismaz viņu karte uzrādījā vietu, kuras nosaukums ir Zaļkalni. Šobrīd gan tur esot kāda uzņēmuma ēkas. Bet pilnīgi pārliecinātas viņas nebija par šīs vietas atbilstību tam, ko meklējām mēs.Tomēr labprāt pieņēmām arī šo sīko cerības salmiņu. Pirms devāmies prom no centra, viesojāmies abos Smiltenes kapos. Mūsu mērķis- atrast Ondinas vecpapa un viņas tantes kapiņus. Kad nonācām plašajos pilsētas kapos, sapratām, ka meklēto neatradīsim, vienkārši apstaigājot kapu kopiņas, jo to bija tik bezgala daudz. Laimīgā kārtā satikām omulīgu kapa uzkopēju trijotni, kura atspērusies stūma vecus ratus, pilnus grābekļiem, lāpstiņām un bunduļiem. Lūdzām palīdzību mūsu izmeklēšanā. Uzzinājām, ka viņu rīcībā ir biezā kapu reģistra grāmata. Viena no tantēm gan mūs biedēja: Jums paies vesels mēnesis, kamēr tur kaut ko atradīsiet. Taču mūsu apņēmība bija lielāka par kundzītes skepsi. Nosēdāmies saulainajā kapličas priekšpusē un lapu pēc lapas izskatījām ar savām ērgļu acīm. Diemžēl meklētos uzvārdus neatradām. Laikam tādēļ, ka abi piederīgie še apglabāti teju pirms gadsmita. Ondina ļoti neskuma. Nolēma nofotografēt dažus vispārīgus kapu skatus, jo tepat jau viņas radiņi bija. Varbūt jau zem kāda cita zārciņa. 


Lai mums pietiktu spēks Zaļkalnu meklēšanai, ieturējāmies varen mīlīgajā kafejnīcā Mūza. Smiltene mūs patīkami pārsteidza ar šo gaumīgo ēstuvi. Veltiņa gardu muti notiesāja brangu aukstās zupas bļodu un zirņus ar speķi. Klāt piedzēra neredzētu, eksotisku kokteili Kolibrī putniņš. Tā zaļgandzeltenā nokrāsa Ondinai šķita pārāk aizdomīga. Tāpēc viņa turējās pie pārbaudītām vērtībām, proti, Coca Cola. Kamēr pusdienojām, Veltiņa sajuta gana daudz spēka, lai paņemtu rokās mazo Emīlu. Tūlīt dzirdējām izbrīnu par pusgadu vecā drauga apbrīnojamo svaru. Emīls pie Veltiņas smaidīja tikpat ņipri kā pie pārējiem ceļa biedriem.

Tad beidzot sākām ceļu uz domes darbinieču norādītajiem Zaļkalniem. Izrādās, ka viņu karte bija nedaudz mānīga. Nācās drusku pamaldīties. Tomēr sapratām, ka tas nāca mums par labu, jo satikām vairākus neaprakstāmus latviešus. Gan garāmgājēji, gan māju iedzīvotāji, kuriem vaicājām palīdzību, visi kā viens radīja par Smilteni visvislabāko iespaidu. Viesmīlība, izpalīdzība un silts cilvēcīgums! Kāda sieviete iznāca no savas mājas košā, puķainā kleitā, rozā plastmasas pērlēs un basām kājām. Viņa draudzīgi ar pirkstu piemājas smiltīs zīmēja karti, pēc kuras mēs varētu nokļūt Zaļkalnos. Kad piebraucām pie minētās mājas, tās nosaukums izrādījās Zaļmeži, nevis Zaļkalni. Mēs Ondinai skaidrojām, ka varbūt laika gaitā īpašnieki nosaukumu būs nomainījuši, jo sapratuši, ka Smiltenē zaļi meži ir biežāka parādība nekā zaļi kalni. 
Zaļmeži
 Tomēr plinti krūmos nemetām un devāmies vēl uz kādām lauku mājām, kurās dzīvojot tādi smiltenieši, kuri ļoti labi pazīstot visus apkaimes ļaudis. Kad piebraucām pie Liepiņām, mūsos neuzjundīja neviena patīkama sajūstu dzirksts, jo pie garās ķēdes ganījās milzu suns, nedaudz tālāk uz mums lūkojās vēl kāds tā sugas brālis. Kaut kur dzirdējām cilvēku balsis, taču uz mūsu Labdien viņi nereaģēja. Ieviņai nepietika drosmes doties iekšā sētā, tāpēc tika sūtīta džunļos pieredzējusī Liene. Simtgadīgās mājas puspelēkajā virtuvē sēdēja vesels bariņš puspelēku latviešu. Viņi uzreiz labprāt sāka ar mani runāt un interesējās par mūsu meklējamo. Visi ļaudis tūlīt iznāca ārā, lai iepazītos ar mūsu ekspedīcijas galveno- Ondinu un pārējiem.
Un tad sākās kaut kas fantastisks! Kaut mēs to mirkli būtu varējuši nofilmēt. Šie četri latvieši, kuri pirmajā mirklī neradīja visdraudzīgāko iespaidu, izrādījās labestības, izpalīdzības un cilvēcīguma iemiesojums! Viņi ar tik neviltotu  interesi apskatīja mūsu karti un izteica savus spriedumus par Zaļkalnu iespējamo atrašanās vietu. Vecāmamma no istabas iznesa lielo Smiltenes vēstures grāmatu, kurā centāmies atrast noderīgu informāciju. Vislielākais prieks bija par iespēju pavadīt zelta vērtu stundu ar inteliģento, erudīto, kultūras bagāto gleznotāju un zirgaudzētāju Lindu Ziediņu. Viņas klātbūtnē jutāmies kā ceļojumā pa enciklopēdiju. Viņa prata raksturot gandrīz katru smiltēnieti, vietējās norises, aktualitātes, situāciju cēloņus un sekas. Lindas valoda tik ekstravaganti kontrastēja ar visu, ko redzējām. Viņas staltā stāja un gaita lieliski papildināja viņas stāstus par dejošanu un Vijas Vētras apjūsmošanu. Uzzinājām par to, ka Vaira Vīķe Freiberga reiz Cēsu lielās jubilejas pilsētas svētkos sirmajai gaviļniecei dāvājusi tieši Lindas veidoto gobelēnu Burvīgais Vienradzis. Dzirdējām par Lindas augstās klases zirgiem, divus no tiem apciemojām. Uzklausījām arī stāstu par  to, saimniece reiz gājusi pēc palīdzības pie sava kaimiņa, kuram bijusi lidmašīna! (Jā, tepat Latvijas laukos!) Toreiz vajadzēja pārvietot viņas mirušo zirgu. Pati Linda izrakusi nelaiķim 10 kubikmetru lielu kapa bedri. Ap-brī-no-ja-ma sieviete!  Kā dārgakmens nekurienes vidū. Lai arī neatradām meklētos Zaļkalnus, ieguvām vērtīgus kontaktus. Linda minēja savas paziņas, kuri varētu palīdzēt atrast precīzākas ziņas par Ondinas vecpapu un viņa mājām. Priecājāmies par apkārt esošajiem laukiem, dārziem, puķēm. Lai arī Ondina neatrada vecpapa mājas, viņa bija tik ārkārtīgi gandarīta un sajūsmināta par mūsu vērtīgajiem meklējumiem, īpaši par sarunu ar Lindu. Ondina priecājās par iespēju apstaigāt un apbraukāt to apkaimi, pa kuru reiz viņas vecpaps noteikti bija braukājis savos zirga ratos.
Mājupceļā notiesājām vēl dažus saldējumus un ļāvāmies aiz loga esošo burvībai. Prātojām, kāpēc tik daudzām vietām nosaukumos ticis vārds kalns. Ondina to skaidroja tā: Tos nosaukumus taču deva tajos laikos, kad brauca ar zirgiem. Visu mērīja no zirga skatu punkta. Jā, tev tas izskatās kā zems paugurs, bet pamēģini tu kā zirgs tādā uzbraukt! Tieši tāpēc reiz latvieši visur saskatīja kalnus :) 
Lai tie vēsturnieki man pamēģina pateikt pretējo! 

Septiņās stundās uz Valmieru

Trešdienas pusdienas bijām domājuši ēst Valmierā kopā ar mūsu namatēvu Andri Akmeni un viņa ģimeni. Taču tā kā ceļš bija tik bezgala skaists un aizraujošs, paguvām ierasties tikai uz pavēlām vakariņām. Bet bija tā vērts pavadīt septiņas stundas ceļā, jo abas dāmas paguva redzēt tik daudz! Vissirsnīgākie paldies mūsu šoferīšiem un līdzi braucējiem - Baložu ģimenei.
Pirmā pietura - Baltā Kāpa Saulkrastos. Velta un Ondina apguva jaunu vārdu kāpa un brīnījās par to, ka kurpes nemaz nekļūst netīras, pa smiltiņām bradājot. Ūdens tika atzīts par slapju un ne tik briesmīgu aukstu. Piešķiru Veltiņai mutisko Trīszvaigžņu ordeni par izturību kāpjot un brienot pa jūrmalas smiltīm. Sarežģīto kāpienu kompensējām ar zelta vērtu pasēdēšanu pie jūras. Vērojām kaprīzos ūdens putnus jeb kaijas, iztēlojāmies, kurp dodas sīkais uz horizonta redzamais kuģītis. Matīsiņa līdzpaņemtie burbuļpūšamie dāvāja mums pāris minūtes bērnišķīga prieka. Velta un Ondina centās dziļi, dziļi ieelpot neatkārtojamo jūrmalas smaržu, priežu un vēja piepildītu. Arī man pēkšņi jūras smarža pēkšņi šķita daudz īpašāka, dzidrāka un gardāka. Turpat Saulkrastos nogaršojām foreli, cēzara salātus un vēl dažus labumus. 
Ripojām tālāk uz Limbažiem. Tur mēs, vietējie latvieši, paši sevi kauninājām, ka līdz šim nebijām kārtīgi iepazinuši šo it kā maziņo, bet tik bezgala piemīlīgo un izskatīgo pilsētu. Dāmas smaidīja par faktu, ka viņām bija jāatbrauc no tālās Bolīvijas, lai paši tautieši beidzot apskatītu daudzas nepelnīti aizmirstas vietas. Mājas un mājeles sakumpušām mugurām, līkie bruģa ceļi un glītās puķu dobes mūs pavadīja līdz Muzejam. Tas kā krāšņa karaliene dižojas blakus pilsdrupām. Lai arī pievilcīga bija gan pilsētas vēstures istaba, jūrniecībai veltītā telpa un īpašā Baumaņu Kārļa istabiņa, lielāko sajūsmu radīja izstāde "Bībeles augi". Varējām apskatīt un pasmaržot dažādas zāles un zālītes, sēklas un sēkliņas, lapas un lapiņas kopā ar pantiem no Bībeles, kuros pieminēts minētais augs. Ondina Limbažu ielās tika pie kārotās bildes ar kādu latviešu traktoru:
Kad deguni bija iemūžinājuši kārtējo nepierasto smaržu, nedaudz patukšojām muzeja veikaliņa dzintara krājumus. Īss gājiens uz pilsdrupām, tad atpakaļ uz mūsu limuzīnu. Tur visi tikām pie saldējumiem. Ondina nevarēja beigt priecāties par Pola nenoliedzamo kvalitāti, bet Veltiņa gardu muti notiesāja Ekselenci ar valriektiem. Un tad uz Dikļiem! Vai  jums ir kāda nojausma, kur atrodas Dikļi? Man nebija. Nevienam no mums nebija. Vēl kāda nepelnīti neievērota vieta zem Latvijas saules. Tik ārkārtīgi mīlīgs, miniatūrs ciematiņš pavisam netālu no Valmieras. Tā lielākais lepnums - pirmie dziesmu svētki. Taču mūs tikpat ļoti priecēja arī iespaidīgā Dikļu pils ar tās izcilo mauriņu un glīto restorānu. Meklējot vēsturisko dziesmu svētku vietu, piestājām ceļa norādes vaicāt kādam meitēnam, kurš pastaigājās gar Dikļu krāšņāko namiņu - Juzītes tantes mājām. Tur senās dēļu sienas izrotātas gaumīgiem plastmasas korķīšu un pogu rakstiem. Mazā Zanda tik sievišķīgi smalki un brīnumaini precīzi mums izstāstīja ceļu, ka mēs, lielas pateicības vadīti, uzdāvājām mazajai čipsu paku, kura tika kāri atrauta tajā pašā sekundē, kad mēs devāmies prom no viņas. Ak, lauku burvība!
1.dziesmu svētkiem veltītā akmeņu Latvija
Pa ceļam uz zīmīgo estrādi un piemiņas vietu, piestājām apskatīt kādu neizskaidrojumu milzīgu, zaļu koka cilvēku ar spurām uz muguras. Ģirts ar Matīsiņu tik aizrautīgi par to brīnījās un centās mirkli iemūžināt iespaidīgā foto mirklī, ka vienā sekundes simtdaļā Ģirtiņš jau atradās dubļu purvā. Mums tika varen branga smiešanās, Ģirtam mazgāšanās Dikļu strautiņā. Matīsiņš solīja, ka to nekad dzīvē neaizmirsīšot.
Kad Dikļos bijām atraduši gan meklēto, gan negaidīto, beidzot laidām uz Valmieru! Tur mūs smaidot jau gaidīja Andris Akmens ar savu lielisko sieviņu Agati. Viņu pirmais jautājums bija: Vai jūs nācāt kājām, ka tik vēlu ieradāties?
Ar Akmeņu pāri Valmierā
Pie varenajiem Gaujas līkumiem
Tik ilgs tas ceļš mums sanāca ne tikai daudzo pieturvietu dēļ, bet arī tāpēc, ka Veltiņai un Ondinai taču interesē, aizrauj, fascinē, iepriecina viss, viss latviski skaistais. Viņas ar sajūsmu vēroja stārķa ligzdas, kuras līdz malām pilnas līgojās stabu un koku galos. Priecājāmies par siena rullēniem, labības laukiem, staltajiem un tīrajiem priežu mežiem, pļavas puķēm, aitu laukiem, govju bariem, labajiem ceļiem, kārtīgajām ceļazīmēm, ozolu alejām, māķonu mežģīnēm, kartupeļu laukiem un vēl, un vēl... Kas to būtu domājis, ka arī vietējiem pēkšņi tas viss šķita tik bezgala īpašs, mākslinieciski izsmalcināts un vērtīgs! Tvērām skaistās ainavas, fotografējām pa labi un pa kreisi, un turpinājām plaušas dziļi jo dziļi pildīt ar svaigo lauku gaisu. Veltiņa pamācījā, kā pareizi tā dziļi vajag elpot.
Degustējot rasolu
Viesmīlīgais Akmeņu pāris parādīja vēl dažas skaistākās Valmieras vietas, tajā skaitā arī Gaujas līkumus un stāvos krastus. Ondina priecājās, ka nu es apskatu to Gauju, kas tek caur Valmieru. Stāvot līkās upes krastos, radās atziņa, ka Gauja plūst uz Gauju. Pamēģiniet to apgāzt!
Vēlreiz pārliecinājāmies, ka Rīga nebūt nav Latvijas vienīgais skaistums un lepnums. Veltai un Ondinai atkal bija jābrīnās par izcilajiem apstādījumiem, arhitektūru un vispār valdošo kārtību pilsētā. Kad visi dienas spēki bija iztērēti, beidzot ķērāmies klāt ilgi gaidītajām vakariņām. Šoreiz- rosols!!! Lieki pibilst, ka vietējie latvieši bija stāvā sajūsmā, bet arī tālajām viešņām labpatikās šķīvjus uzpildīt vairākas reizes. Gandrīz tikpat liels prieks, kāds bija par Akmeņu ģimenes satikšanu, bija arī par viņu suņuka Rembo iepazīšanu.
Vēl jāpiebilst, ka Andri un Agati kundzes iepazina Rinkonā, kad 2010.gadā abi valmierieši tur viesojās Protams, visi, kas bijuši Rinkonā, pēc tam jūtas saistīti kādām īpašām, neredzamām saitēm.
Rembo
Un tad jau bija laiks iet gulēt. Divreiz uz guļvietām neviens nebija jāaicina. Izņemot Akmeņu jaunāko atvasi- meitu Aneti, kura laimīga pielēkšoja pie manis un sprigani teica: Nu es vēršu skapi vaļā, tur mums pietiks spēles visai naktij! Lieki piebilst, ka mans sajūsmas līmenis noteikti nelīdzinājās Anetes priekam. Radām kompromisu un paspēlējām tikai  3 spēles. Pēcāk sirsnīgs vakara svētbrīdis kopā ar visiem četriem Akmeņiem. Tas izpaudās pavisam vienkārši - neliels fragments no Bībeles, mazs komentārs un katra balsī izteiktā lūgšana. Kad mazie bija pie miera, vēl kāda stundiņa jauku sarunu ar Akmeņpāri un tad nu ar tiku pie kārotā miega. Ak, cik tas salds! Vēlāk izrādījās, ka šī nakts esot bijusi vissaldākā arī abām mīļajām ciemotājām. Mācītājs komentēja: jāliek jums vairāk staigāt, tad arī saldāk gulēsiet! Tas gan lai paliek tikai kā komentārs, realitātē - dikti jāsaudzē ceļotāju kājas, īpaši-Veltiņas. Paldies Dievam, viņas saaukstēšana nu ir gandrīz pavisam pagātnē, tagad lielākā cerība - lai kāju spēks atjaunojas!
No rīta - karaliskās brokastis ar Ondinas kārotajām sardelēm, šprotītēm un citiem gardumiem. Visi ēda un priecājās. Vēl pēdējie acu skatieni iekš google, lai vēlreiz pārliecinātos, kurp doties, lai mūsu nākamajā pieturā Smiltenē varētu atrast Ondinas vecpapa mājas. Un aidā!

P.S. Paldies, paldies visiem tiem, kuri finansiāli atbalsta šo sapņa īstenošanos! Ir tik brīnišķīgi, ka varu ieiet veikalā uz dāmām nopirkt nevis margarīnu, bet īsto svietu. Nevis ķieģelīti, bet labāko Lāču maizi. Cik labi, ka pa pilsētu varam pārvietoties nevis piebāztos autobusos, bet ar taksīti. Cik labi, ka dāmām nav jāēd standarta ēdnīcās, bet gan restorānos. Viņas to ir tik ļoti pelnījušas un prot novērtēt katru no ekstrām. Šajā sakarā gribēju izteikt kādu lūgumu. Kā Ondina, tā Velta katru dienu rūpīgi iemūžina savos fotoaparātos. Ondinai brāļa dēls dabūjis tādu pieklājīgas kvalitātes aparātiņu. Taču Veltiņa iztiek ar savu seno fočiku. Bildes sanāk diezgan miglainas, blāvas, neizteiksmīgas. Bet bildēt tik ļoti gribas un vajag! Ja nu kādam mājas "mētājas" kāds lieks digitālais fotoaparāts, kura uzņemtās bildes ir nedaudz labākas par vidēji labām. VAI- ka kādam ir uz sirds Veltiņu iepriecināt ar jauno kameriņu (kas būtu vislabākais variants), tad droši dodiet ziņu un dariet to! Ticiet man - uzņemtās bildes būs vērtīgākas par zeltu un dimantiem! Palīdzēsim Veltiņai iemūžināt skaistāku un košāku Latviju! :) Paldies!

otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Kad mīlestība smaržot sāk...

Mīlestības pilnā diena Salaspilī...
Kad visi saldie sapņi bija izskatīti un miegs no acīm notrausts, dāmas posās satikt savas jaunās draudzenes Sarmīti Biķi un Līviju Godiņu. Sarmītes mīļais vīra kungs pie stūres un sievišķīgā četrotne aizripoja man gar acīm uz Salaspils pusi. Jutos kā tāda māte, pavadot savas atvases ceļojumā. Mātišķās jūtas uzjundīja arī tamdēļ, ka Sarmīte un Līvija man nopietni noprasīja: Kādi norādījumi mums jāievēro? Instrukcijas nodevu un atstāju savas dārgās māsiņas drošās rokās. Kad viņas bija atgriezušās, sazvanījāmies un es paziņoju, cikos ieradīšos pie viņām mājās. Otrā klausules galā bija priecīga Ondina, kura teica: Vai, cik labi, ka tu būsi, jo mums jāpastāsta par to ārkārtīgi mīļo dienu, kāda mums bija! 
Pirmā pietura - Salaspils memoriāls. Spilgtā atmiņā palika tieši mūžam pukstošā sirds. 


Kad dienas vēsturiskā deva bija saņemta, varēja ķerties pie kaut kā nedaudz zemišķāka, proti, pusdienošanas. Kundzes tikušas pie līdz šim vislielākajām porcijām, kādas Latvijā piedzīvotas. Ondina dižojās, ka spējusi pievarēt gandrīz visus labumus, bet Veltiņa knapi pusi noēdusi. Viss ir bijis gards, ka prieks, bet lielum liels. Lielākie brīnumi bijuši par spīdīgo papīru uz šķīvja.
Līvija un Sarmīte
 Pēc izcilajām pusdienām visas varēja priecīgi pievienoties Sprīdīša vēsturiskajam saucienam: Nu man atkal ir dūša! Un tad sekoja kāds dvēselisks pārdzīvojums - Salaspils botāniskā dārza apskate. Tas varētu šķist kā absolūti ikdienišķs pasākums latvietim vulgaris, taču Veltiņa un Ondina bija sajūsmas virsotnē! Veltas fotoaparāts tika piepildīts ar neskaitāmiem ziedu foto, taču Ondina esot pievērsusi vienlīdz lielu vērību gan puķēm, gan kokiem. Vēlāk dzirdēju katra īpašākā koka smalku aprakstu. Kāds kuram stumbrs, kādi zari...


Un pēc tam dienas kulminācija - tikšanās ar Salaspils māsiņām. Tās ir kundzes labākajos gados, kuras katru nedēļu satiekas, lai kopīgi studētu Bībeli un viena par otru aizlūgtu. Ziemā man bija tas gods pie viņām ciemoties, jo biju aicināta stāstīt par Bolīvijas piedzīvojumiem. Kad viņas uzzināja par Veltas un Ondinas ceļojumu, uz karstām pēdām saziedoja neticamu naudas summiņu, lai palīdzētu misionāru ceļojumam. Viņu toreiz izteiktā cerība arī dzīvē satikt Veltu un Ondina šodien piepildījās. Satikšanās gaisotne esot bijusi tik ļoti pilna ar mīlestību, sirsnību un patīkamu sajūsmu, ka grūti bijis aptvert. Proporcionāli mīļuma daudzumam bija uzklāts arī galds, kur tālās ciemiņienes varējušas iepazīties ar visāda veida raušiem un rausīšiem, pīrāgiem un pīrādziņiem. Vislabāk atmiņā palikusi kundze, kura sevi saukusi par dzejnieci. Veltai un Ondinai patika atcerēties, kā šī poētiskā dāma aprakstot to mirkli savā rīta jundā, kad tiek atvērts logs un uzklausītas daudzās putnu dziesmas. Dāmas kārtīgi iepazinušās, izrunājušās par Rinkonas tagadni un pagātni krustu šķērsu. Abas puses šķīrās ar pilniem mīlestības kausiņiem.
Īpašs prieks bijis arī tieši par Sarmītes un Līvijas iepazīšanu. Ja visas četras dzīvotu vienā pilsētā - garantēju, ka pēc dažām dienām visas būtu kļuvušas par labākajām draudzenēm! Līvija viesojās Rinkonā pirms daudziem gadiem, tāpēc ne Veltiņa, ne Ondina lāgā nevarēja atcerēties viņu satikšanos.
Mājupceļā vēl pēdējā pietura- Rīgas HES. Ondina man nemitīgi vaicāja, vai šis HES ir bijis pirmais, otrais vai trešais. Vai kāds man varētu palīdzēt ar šo jautājumu? Es no HESiem saprotu tikpat daudz kā no atomfizikas...
Vēlāk es izgāzos ar savām Latvijas topogrāfijas zināšanām, jo negribēju ticēt Ondinai, ka caur Valmieru tek Gauja. Tieši šī upe ir viens no rītdienas obligātajiem pieturas punktiem mūsu ceļojumā uz Valmieru un Salaspili. Rīt Valmierā ciemosimies pie mācītāja Andra Akmens un viņa ģimenes, kuri arī ir lieli Rinkonas misijas fani, ja tā var teikt. Akmeņu pāris Rinkonā viesojās neilgi pirms manas džungļu ēras. Aizparīt dodamies varenā ekspotīcijā kā teiku Lācīc Pūks, jo meklēsim Ondinas vecpapa mājas Zaļkalni kaut kur Smiltenes apkaimē. Dod, Dievs, mums izdošanos!
Diena beidzās ar to, ka Ondinai bija viņas mūža PIRMAIS skype zvans. Mums izdevās ātri, ātri sasveicināties ar manu māsiņu Pārslu un viņas abiem miljoniem :) Ondina noteica: Cik labi gan būtu, ja arī Rinkonā mums būtu tāda iekārta, lai sazinātos ar apkārtējiem...

pirmdiena, 2013. gada 8. jūlijs

Saeimas diena!

Uhh, kā miegs nāk!
Veltiņa jau čuč. Ondina gan vēl runā un runā. Viņa saka, ka miegs vēl nenāk, lai arī ir jau 1 naktī.
Šī diena man sākās ar īpašu tikšanos izdevniecībā Amnis, kur vērtīgi aprunājos ar savas Rinkonas grāmatas izdevēju un korektori. Varu laimīgi teikt, ka mana grāmata tiešām būs! Ja Dievs dos, tad kaut kad tuvāko mēnešu laikā. Ai, kā gribējās to izdot pirms Ondina un Veltiņa aizbrauc no Latvijas, bet tik aši vairs neizdosies. Ja nu vienīgi man būtu divi menedžeri un sekretārs...bet būs jau labi!
Tātad Ondinai un Veltai šis rīts bija laimīgi vēlāks- varēja rāmi atpūsties un nesteidzīgi saposties šīs dienas notikumiem. Pusdienās izvēlējamies izbaudīt ārkārtīgi izsmalcināto Alberta viesnīcas restorānu. Tikām aprūpētas, uzmanītas, apkalpotas, uzņemtas kā karalienes. Abas dāmas tā izbaudīja izcilo personāla uzmanību, gādību un glaunos ēdienus! Baltās auduma salvetes un spožie trauki piešķīra nebijušu svinīgumu šai pirmdienai. Ja reiz diena sākta uz tik svinīgas nots, tā bija arī jāturpina! Tieši tāpēc mēs devāmies uz Latvijas Republikas Saeimu!
Ak, kas tas bija par piedzīvojumu! Tikam gan telpās, kur tiek ievesti parasti mirstīgie tūristi, BET, pateicoties tam, ka mēs tur tikām pa blatu, paciemojāmies arī VIP telpās. Veltiņa un Ondina tik svētsvinīgi pārvietojās pa greznajām, oficiālajām zālēm, fotografējot visu iespējamo. Nākamās bildes runā pašas par sevi...



Veltiņa pie prezidenta krēsla
Uzklausot oficālo Lienes Svokas uzrunu


No rīta šeit fotografējās ciemiņi no Malaizijas ārlietu
ministrijas, pēcpusdienā - augsti ciemiņi no Bolīvija


Ar Purvīša oriģinālu!!!

Te sēžot un pļāpājot īpaši svarīgi ciemiņi

Paldies, paldies, paldies mūsu gidēm!
Kad bijām izstaigājušas Latvijas valsts varas gaiteņus, kambarus un karaliskās zāles, nedaudz atpūtinājām kājas uz dīvāniņa blakus sargiem, kuri tagad jau šķita kā draugi. Dienas sākumā viņi gan tādi nešķita, jo ļoti oficiāli pārbaudīja mūsu pases un somiņu saturu un mūs izlaida cauri metāla detektoram. Abas dāmas laimīgas savā īpašumā ieguva dažādus svarīgus rakstus par mūsu valsts varu un visā visumā jutās ārkārtīgi svarīgas.
Vakara turpinājumā - deju lieluzveduma, vokālsimfoniskā koncerta un dziesmu svētku gala koncerta labāko mirkļu skatīšanās pie dārgās Baložu ģimenes Ziepniekkalnā. Dāmas bija tik ļoti pateicīgas par iespēju piepildīt vēderus ar augstākā labuma vakariņām. Un tikpat priecīgas bija par iespēju skatīties TV ar augšā saceltām kājām. Tik patīkama zvilnēšana un kulturāla atpūta bija tieši tas, kas vajadzīgs! Jums vajadzēja redzēt Veltiņas sajūsmu par deju koncertu. Protams, arī mēs, vietējie, bijām stāvā sajūsmā, bet viņa īpaši pārdzīvoja katru galopu, katru rakstiņu un neaptveramās ļaužu masas. Un vēl kāds zelta mirklis bija redzams tad, kad mazais Matīsiņš pilnā nopietnībā Ondinai rādīja savu jauno Betmena žurnālu un skaidroja viņai dažādas ārkārtīgi svarīgas supervaroņu lietas. Ondina prātīgi māja ar galvu un piekrtia pilnīgi visam. Kur vēl labāku klausītāju! :) 
Dienas beigās Velta un Ondina beidzot, beidzot redzēja Vides Filmu studijas veidoto filmu "Jaguāra kakts". Lai arī pati to biju redzējusi neskaitāmas reizes, kopā ar filmas īsto varoņu komentāriem, redzētais ieguva jaunu vērtību. Mīļš paldies Baložiem.
Nu viss. Ondina arī aizgāja gulēt. Atvadījās ar vārdiem: Mēs jau varētu runāt visu nakti, visu dienu un tik un tā vēl visu nebūtu izrunājušas...Bet jāuzkrāj spēki skaistajai rītdienai, kad gaidāms brauciens uz Salaspili!
Matīsiņš abām dāmām bija sagatavojis īpašus zīmējumus

svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

Ļoti speciāla diena

Speciāla diena - tā šo svētdienu raksturoja Ondina. Viņa ar to domāja, ka tā ir bezgala īpaša. Galvenais tādēļ, ka ciemojāmies Mateja baptistu baznīcā, kur no 1900. līdz 1921.gadam viņas vectēvs Jānis Iņķis bija mācītājs. Šīs baznīcas ēkā piedzima gan Ondinas mamma, gan mammas brālis. Abas dāmas bija ļoti gaidītas abos rīta dievkalpojumos, kuros no viņām klātesošie saņēma nelielu ieskatu viņu džungļu misijas ikdienā. Gan Veltiņa, gan Ondina ik pa laikam knapi, knapi savaldīja asaru plūdus, kamēr līdzdalīja piedzīvoto un vēlamo. Veltiņa trīcošā balsī dalījās ar to, cik ļoti Rinkonas misijai vajadzīgi jauni palīgi. Ondinu visvairāk aizkustināja fakts, ka dievkalpojumam īpaši tika izvēlētas kopdziesmas ar viņas vectēva sacerētiem vārdiem. Kad dziedājām veco, labo baptistu korāli "Svētā klints, jel, atveries, ļauj man tevī patverties" asaras nespēja palikt iekšā, jo teksta autors tieši šo dziesmu centies nodziedāt savā pēdējā mūža dienā uz nāves gultas. Abiem dievkalpojumiem beidzoties, pie viešņām sastājās rinda ar sveicināties gribošajiem. Kas par skaistu prieku, sajūsmu un mīlestību tur lītin lija! Lai arī Velta un Ondina nebija satikušas nevienu no sveicējiem, šķita, ka kāda neredzama saite viņus jau vienojusi pirms šīs satikšanās. Pēcāk noklausījos kādu sarunu starp manām draudzenēm un nupat satiktajām latvietēm, kur visas pārsprieda,  cik brīnišķi esot tas, ka satikušās tikai  pirms neliela mirkļa, bet sajūta esot tāda, it kā draudzība būtu mūža garumā. Ondinai par lielu izbrīnu viņa satika dažus Brazīlijas latviešus no viņas draudzes Nova Odesā. Pēc abiem dievkalpojumiem devāmies uz citu telpu, lai tiktos ar tiem, kuriem abām misionārēm būtu vēl kādi papildus jautājumi. Aizraujošās sarunās aizvadījām apmēram stundu. Vietējie latvieši brīnījās gan par iespaidīgajām Bolīvijas vasaras temperatūrām un smieklīgi zemajiem ziemas grādiem, gan par Rinkonas skolas augsto izglītibas līmeni un plašo mācību priekšmetu klāstu. Par misionāru izturību un ticību, par neaptverami smagajiem misijas pirmsākumiem. Viens no lielākajiem brīnumiem bija par abu ciemiņu lielisko latviešu valodu. Pāris jauki vecvārdi no Ulmaņlaikiem visu padarīja vēl eksotiskāku. Es dāmām sēdēju blakus un reizēm veicu tulka vai izskaidrotāja funkciju, Tad  sirsnīgas atvadas no interesentiem un vēl pēdējā pietura- tagadējās draudzes kancelejas apmeklējums, kas reiz sen senos laikos bija Ondinas vectēva dzīvoklis. Ondina piegāja pie palodzes, pielika tur roku un teica, ka tā laikam ir tā pati, uz kuras sēdējis viņas mammas mīļais kaķītis.
Kopā ar divām citām viešņām no Brazīlijas - Glaucia ar savu māti
Pie Gadsmita koka, kas veidots par godu tiem,
kas palīdzējuši uzbūvēt  draudzes lielo piebūvi
Atbildot uz jautājumiem
Vienojoties lūgšanā par Rinkonu
Kopā ar jauniegūtu draudzeni, kura pieteicās Rinkonā
 būt par vagaru, jo tas viņai labi padotos
Velta un Rūta Eisāne, kura sapņo reiz
iemācīties spāņu valodu un braukt uz Bolīviju
Skaistā diena Mateja draudzē bija piepildījusi mūsu sirdis, bez iztukšojusi vēderus. Tos teicami uzpildījām Mateja draudzes mācītāja Pētera Eisāna mājās. Veltai un Ondinai bija lieli prieki satikt mācītāja sievu Baibu, kura ir māsa Drēsciņai (Agritai Drēskai)- manai varonīgajai draudzenei, kura pašlaik vaiga sviedros strādā Rinkonā. Abas viešņas bērniem bija atnesušas dažas bolīviskas dāvanas, par kurām mazie bija makten sajūsmināti. Divi lielākie bērni Rūta un Filips steidza Veltiņu un Ondinu pārsteigt ar savu zīmējumu demonstrējumu, kā arī ļoti gribēja viņām parādīt akvārīju savā istabā. Mīļās dāmas bija bezgala laimīgas par iespēju nobaudīt kurzemnieku piena zupu ar jaunajiem dārzenīšiem, neiztrūkstošos jaunos kartupeļus ar īsti latvisku siļķi (tā Ondina komentēja), biezpienu un dillītēm. Saldais skrēja pats mutē iekšā - Selgas cepumu, putukrējuma un zemeņu kūka! Kad jautājām, kurš līdz šim bijis visgardākais no Latvijā baudītajiem ēdieniem, viena atbilde nebija iespējama, jo pilnīgi viss esot dikti labi garšojis. Pēc acīm gan izskatījās, ka Ondinai šī maltīte bijusi tā līdz šim mīļākā. Baiba īpaši izvaicāja abas par savas mazās māsas džungļu gaitām. Gribējās zināt, kā viņai īstenībā tur iet, jo nevar jau zināt, vai viņa pati visu patiesību stāstot. Paralēli sarunām un gardajiem labumiem ar vienu aci ik pa laikam televizorā apbrīnojām neaptverami vareno dziesmu svētku gājienu. Velta un Ondina bija bez vārdiem!
Kad vēderi jau atkal bija ieņēmuši pilno formu, Eisāni kundzes veda uz Agritas un Baibas lauku mājām Zaļeniekos. Brauciens esot bijis varen labi izdevies, jo varējušas sīki un smalki iepazīties ar katru puķīti, lapiņu un audziņu, kā arī apskatīt turienes trušus. 
Nu laiks saldam, saldam miegam, lai rīt varam būt labā formā, jo paredzēta gluži oficiāla padarīšana - ekskursija pa mūsu Saeimu un vēl šis tas :) 
Abas mīļās draudzenes ir tik ārkārtīgi laimīgas. Katru dienu nebeidz pateikties par visu piedzīvoto. Paldies Dievam, ka sapņi piepildās. Atkal un atkal pārliecinos par to, ka mūsu Dievam nav pārāk lielu sapņu! 
Kolorītā, talantīgā, skaistā Eisānu trijotne
Lielākajiem mugurā Rinkonas skolas formas krekliņi
Mateja baznīca tās 145.jubilejā
Aug patriots!
Kopā ar mīļo Eisānu ģimeni pie kolosālajām pusdienām