ceturtdiena, 2013. gada 8. augusts

Atvadas

Gan jau jūs visi ļoti labi zināt to dziesmu "Time to say goodbye". Tā man ik pa laikam šīs nedēļas sākumā ieskanējās galvā. Eh, kuram gan patīk atvadas? Es centos līdz pēdējam izvairīties no tā sāpīgā vārda.

Pirmais tramvaja brauciens
"Piparā" ar to īsto kartupeļu biezputru
Pirmdien dāmas atpūtās no milzum varenā Latgales brauciena un pamazām sāka kravāt un pārkravāt lielās somas. Pievakarē pie viņām ieradās mīļā draudzene Rasa un aizveda viņas vēl pēdējā šopingā uz Origo. Tur tika atrastas vēl dažas svarīgas dāvaniņas. Otrdien Rasa Veltiņai un Ondinai sagādāja iespēju izbraukt ar tramvaju. Pie tādas ekstras viņas vēl nebija tikušas. Vislabākais bija tas, ka tramvajā kāda blakus sēdoša dāma atpazinusi abas viešņas, vaicājot: Vai jūs bijāt tās, kas runāja Panorāmā? Nemaz nebūtu pārspīlēti teikt, ka Veltiņa un Ondina nu ir vietējā mēroga zvaigznes! Tramvaja brauciena mērķis- Alfa, kurā ir tā labā ēdnīca Pipars, kas Ondinai izrādījās tā vismīļākā no visām. Laimīgā kārtā tur tika atrasta meklētā kartupeļu biezputra un citi labumi. Šķiet, ka lieki piebilst, ka trijotne našķojās arī ar saldējumu. Brīnumainā kārtā viņām izdevies atrast vēl nenoprovētu auksto gardumu.
Rasa ar Veltiņu
Nama māte Elaine ar meitu Annu Sofiju
Pēdējā šopingā uz Origo!
Vakarā arī es beidzot varēju tikt pie savām draudzenēm. Man diemžēl, diemžēl gan pirmdien, gan otrdien jau bija jāatgriežas darbā. Ak, cik tas bija smagi... bet ne par to ir stāsts.
Tātad otrdienas vakarā vēl kādos somas mikroskopiskajos kaktiņos iebāzu dažas dāvaniņas Agritiņai. Koferi bija jātaisa ciet apmērām tādā manierē kā vecos laikos princeses tika spiestas iekšā korsetēs. Kad visi rāvējslēdzēji bija aiztaisīti, ieradās man "sīkais" brālis Kārlis un nosvēra visas somas. Veiksmīgi bija sasniegti atļautie 23 kg. Tad sekoja viena varena nopūta, kura pauda laimi par padarīto darbu. Liels bija mūsu prieks, kad redzējām, ka somās salīda vairākas lielās grāmatas, kuras dāmām bija sadāvinātas. Mans brālis kādu laiciņu pavadīja pie datora, lai piepildīto Ondinas jauno draugu - mp3 pleijerīti. Viņa teica, lai liek tur iekšā, cik vien ielien, jo to mūziku viņa uz riņķi klausīšoties visu mūžu. 
Vēl pēdējā vakariņošana ar mājiniekiem Hansu un Elainu. Ondina zīmīgi noklāja katru maizes šķēli ar pamanāmu krējuma kārtiņu. To gardumu tik drīz vairs nedabūs. Nevar noliegt, ka gaisā virmoja tāda kā spriedze, tāda kā elēģiska dūmaka, lai arī centāmies vēl izspiest kādu joku un smaidu. Pēc Ondinas vārdiem - tie smaidi mums tādi dzelteni...Iespiedu sev matracīti stūrītī starp viņu gultām. Pēdējā nakts noteikti bija jāpavada kopā, lai arī tā sanāca bezgala īsa. Pirms gulētiešanas pavadījām laiku lūgšanā. Par TIK lieliem priekiem kā šis brauciens nevar beigt pateikties. Lūdzām un jutām kā ir, kad no sirds pilnības mute runā. Nevarētu teikt, ka visas acis pēc tam palika sausas. Ahhh, kā lai beidz sarunas šādā vakarā? Kā lai pasaka Arlabunakti? Īpaši Ondinai bija grūti pieņemt faktu, ka jau jābrauc mājās. Mēs ar Veltiņu teicām, lai tad viņa paliek te. Piedāvājām viņai braukt dzīvot pie Ainas tantes Mazirbes piejūras mājā. Viņa teica, ka vasarā vēl būtu OK, bet ziemā tā retro āra tualete diez ko jauka vis nebūtu. Un aizsalušā jūrā mazgāšanās varētu arī nesanākt. Sapratām, ka būs vien jābrauc mājās uz Rinkonu. 
Kad brīnumainā kārtā tomēr izdevās novēlēt labnakti, devos strādāt. Bija jāsagatavo visi mani bloga ieraksti, ko dāmām ņemt līdz uz Rinkonu. Biju arī apsolījusi izveidot visu notikumu kalendāru ar visu cilvēku un vietu vārdiem, lai kaut kādā veidā atsauktu atmiņā visu piedzīvoto. Vēl bija jāsaraksta sveicieni maniem mīļajiem rinkoniešiem. Acis liptin lipa ciet un roka brīžiem gribēja rakstīt aplamības. Bet kaut kādās neredzamās dzīlēs tomēr radu spēku un ap 5 rītā pabeidzu darāmo. Tās nakts jeb rīta trīs miega stundas bija tik ciešas un stipras kā tikko aizgriezta konservētu gurķu vāks. Nav grūti iedomāties, ar kādu "sajūsmu" es trešdienas rītā modos. Pēdējā rītā nevarēju atļauties gulēt dikti ilgāk kā manas mīļās draudzenes. Bija vēl jāpabūn kopā. Hanss un Elaine mūs priecēja ar bagātīgām brokastīm. Vēl pēdējie krējuma triepieni un gardā Latvijas maize. Es vēl paspēju aizlidot uz printēšanas kantori izdrukāt iepriekšējā naktī sastrādāto. Nopirku tās dienas avīzes, ko viņām ņemt līdz. Pēdējā brīdī saņēmu zvanu no sava grāmatas izdevēja par to, ka makets gatavs! Tad nu aši, aši arī tas tika izdrukāts un iedots dāmām līdz. Ai, cik sirdi kutinošas sajūtas, pārlapojot manu gara darbu jau tādā izskatā, kāds tas būs grāmatā. Šķirstīju un nevarēju saprast, kā tas tā ir izdevies...Vēl pavisam maz un grāmata varēs nonākt arī jūsu rokās!
Un tad jau arī bija laiks stiept lielās somās lejā. Žigli, žigli visu salidinājām Hansa mašīnā un uz lidostu! Vēl pa ceļam ieskrējām LBDS ēkā, lai paņemtu naudiņu, ko kongresa dalībnieki saziedoja Rinkonas misijai. Liels paldies katram ziedotājam! Ja Dievs dos, pa šo naudiņu tiks iegādāta veļasmašīnas "labā roka" - centrifūgas mašīna, kas tik ļoti trūkst misijai! 
Lidostā mūs jau gaidīja Rasa un Ieviņa ar Matīsu un Emīlu. Matīsiņš man uzreiz rokās iespieda mazu akmetiņu. Tādu pašu iedeva arī Veltiņai, lai viņa to nodod Agritiņai! Ieviņa stāstīja, ka Matīsiņš bažīgi esot māmiņai vaicājis, vai Veltiņa un Ondina ņems līdzi un vedīs prom arī Lienīti? Mans mazais draugs priecīgi nomierinājās, kad uzzināja, ka Lienīte nekur nepazudīs.
Vēl pēdējā koferu svēršana, dažu lietu pārkrāmēšana no viena čumidāna otrā, lai visi koferi būtu vienlīdz "svarīgi". Ļoti veiksmīgi iečekojām gan abas dāmas, gan viņu milzīgās somas. Tad beidzot varējām apsēsties un atvilkt elpu. Un sekoja vēl pēdējā satikšanās!
Mans lielais brālis Gatis ar sievu Daci, dēlu Tomu un mopseni Dārtu tieši tajā laikā tikko bija ielidojuši no Briseles. Bijām sarunājuši, ka mēģināsim lidostā satikties. Un izdevās! Kā Ondina ieraudzīja Gati, viņa teica, ka te nemaz nav vajadzīgi nekādi komentāri par to, kurš kuram ir rads. Līdzība esot momentā saskatāma! Nevaru nepiekrist. Mums tur pievienojās arī Daces vecāki Vilnis un Aija. Līdz ar to Veltiņai un Ondinai vēl pēdējā brīdī izdevās satikt bez maz vai pusi mūsu ģimenes! Briselieši dāmām uzdāvināja beļģu jeb pasaules labāko šokolādi un smalko beļģu mežģīnu grāmatzīmes ar viņu iniciāļiem. Cik labas un galvenais- vieglas dāvanas! Krustu šķērsu samīļojāmies, sasveicinājāmies un atvadījāmies.


Vēl bija palicis mazliet laika, lai pasēdētu "na darošku". Kas gan būtu vēl labāks šādā mirklī par vēl vienu Latvijas saldējumu? Domāts- darīts! Pievērām acis uz lidostas baiso uzcenojumu un notiesājām vēl pēdējos Karlsonus un Polus. Ondina man vaicāja, ko lai dara, kad otrā okeāna malā sagribēsies tādu gardumu. Mēs sarunājām, ka es vienkārši ik pa laikam kādu saldējumu apēdīšu un tad iedomāšos par viņām, Gan jau viņas to sajutīs! To jau šodien izmēģināju. Būs jānoskaidro, vai darbojās :) 
Ai, kā gribējās to mirkli vilkt un vilkt garumā. Diemžēl lidmašīna negaida. Bija pienācis laiks lielajām ardievām. 
Pirms tam, domājot par atvadām, jau riesās asaras un biju pārliecināta, ka lidostā no manis pāri paliks tikai slapja vietiņa. Man par lielu brīnumu atvadu mirklī neviena asara neatnāca. Tā vietā kaut kāds neparasts, nebijis miers un pārliecība par to, ka mēs tak vēl tiksimies. Ļoti, ļoti interesanti...
Ondinas sirsnīgās acis gan sausā nepalika. Bija tik grūti palaist vienai otru vaļā. Ak, manas mīļās Bolīvijas meitenes... Viņas aizgāja un man sirdī bez maz vai tāda sajūta kā māmiņai, savus bērnus lielajā dzīvē palaižot.
Mēs ar Rasu vēl stāvējām un mājām, kamēr vien redzējām savas mīļās. Pa tālumu redzējām, ka Ondinas somas ieguva īpašu darbinieku interesi un apskati. Diez kāpēc? Iepriekšējā naktī es tak biju pārvaicājusi, vai somās un kabatās nav neviena zāģa, cirvja, naža, benzīna vai alkohola trauka.

Un tā viņas aizlidoja...

Sapnis, kas sirds dziļumos bija auklēts visu mūžu, bet tā praktiski - divus gadus, bija piepildījies un pabeidzies. Laiks pamosties un atgriezties realitātē. Man manā Bolderājā, viņām- Bolīvijā, Rinkonā. 
Pēcāk, kad atgriezos mājās, tad gan tās acis tik sausas vairs nepalika. Pašņurkstēju gan lielās laimes, piepildījuma, gan skumju dēļ. 
Paldies Dievam tūkstošiem reižu par to, ka mums viss TIK lieliski izdevās! Paldies par to, ka veselība katru dienu tika atjaunota neaptveramā veidā. Paldies, ka nebija nekādu kritienu, sasitumu, traku sāpju vai slimību. Paldies, ka mums visam pietika naudiņas. Paldies, ka vienmēr gadījās izpalīdzīgi šoferīši un paklausīgas mašīnas. 
Ja mēs taisītu skaitlisku statistiku, tad šī mēneša laikā sanāktu apmēram tā:
100 saldējumi,
kādi 5 kg krējuma,
10 kg šokolādes,
15 kg kartupeļu,
25 maizes klaipi
nobraukti pāris tūkstoši km,
satikti pāris simti cilvēku,
nofotografētas gandrīz 4000 bildes,
dotas 4 oficiālas un neskaitāmas neoficiālas intervijas,
apskatītas apmēram 50 pilsētas, ciemi un miestiņi,
un vēl, un vēl, un vēl...

Nupat sazvanījos ar abām ceļotājām. Abi lidojumi, lidostas, koferi - viss ir izdevies ļoti labi, bez problēmām! Brazīlijā ielidojušas laikā, viņas sagaidījuši Ondinas uzticamie brāļa dēli Silas un Andree. Pusdienās aizvedis Ondinas brālis Arlindo. Gardi paēdušas, jau koferus pakravājušas un biļeti tālakam ceļam nopirkušas. Sestdien 17:10 sēdīsies autobusā, lai 24 stundas brauktu uz Brazīlijas-Bolīvijas robežpilsētu Korumba. Līdz tam jāpaspēj attīstīt fotogrāfijas, uzdāvināt dāvanas Brazīlijā esošajiem mīļajiem, uz kādiem veikaliem vēl aiziet, lai sagādātu visu džungļos nepieciešamo. Viņas izklausījās priecīgas, gandarītas, laimīgas, bet ļoti nogurušas. Un kā nu ne! Ne kurš katrs 70-gadnieks spētu izturēt to, ko viņas tikko izturēja!

Paldies visiem, kas palīdzēja šim sapnim piepildīties! Kopā mums tas izdevās!
Paldies arī tiem, kuri klusi turēja īkšķus un juta līdzi visiem notikumiem. Paldies katram, kurš ziedoja naudu, laiku, kādas biļetes, maltītes. Veltiņa un Ondina telefona sarunā no Brazīlijas vēlreiz man lūdza jums visiem pateikt: DAUDZ PALDIES! 

Nu ko - nākamais sapnis, kas grasās piepildīties- mana grāmata ;) 

*******************SAPŅI PIEPILDĀS*****************

2 komentāri:

  1. LIENĪT, Tu esi Dieva svētīta un apdāvināta ar lieliskām organizatores spējām un rakstnieces talantu! Varam tikai apbrīnot un baudīt!:)
    Ar interesi gaidīšu Tavu grāmatu!

    Cik interesanti, ja mēs uzticam savu dzīvi mūsu Kungam, tad ar lielu interesi varam gaidīt nākošos izaicinājumus un aicinājumus!
    Lai viss Tev labi kārtojas!:)
    Gunta R.

    AtbildētDzēst
  2. NU manas acis arī ir slapjajā vietā! Lienīt, Tu tiešām esi fantastiska rakstniece un tik burvīgi uzbur ainas, kas ir piedzīvotas kopā ar Ondinu un Veltiņu, ka rodas īsta klātienes sajūta!!!! Paldies Tev par visu visu! Lai Dievs Tevi vareni svētī un turpina tikpat brīnišķīgi vadīt! :)

    AtbildētDzēst