Atvadas

Gan jau jūs visi ļoti labi zināt to dziesmu "Time to say goodbye". Tā man ik pa laikam šīs nedēļas sākumā ieskanējās galvā. Eh, kuram gan patīk atvadas? Es centos līdz pēdējam izvairīties no tā sāpīgā vārda.

Pirmais tramvaja brauciens

"Piparā" ar to īsto kartupeļu biezputru

Pirmdien dāmas atpūtās no milzum varenā Latgales brauciena un pamazām sāka kravāt un pārkravāt lielās somas. Pievakarē pie viņām ieradās mīļā draudzene Rasa un aizveda viņas vēl pēdējā šopingā uz Origo. Tur tika atrastas vēl dažas svarīgas dāvaniņas. Otrdien Rasa Veltiņai un Ondinai sagādāja iespēju izbraukt ar tramvaju. Pie tādas ekstras viņas vēl nebija tikušas. Vislabākais bija tas, ka tramvajā kāda blakus sēdoša dāma atpazinusi abas viešņas, vaicājot: Vai jūs bijāt tās, kas runāja Panorāmā? Nemaz nebūtu pārspīlēti teikt, ka Veltiņa un Ondina nu ir vietējā mēroga zvaigznes! Tramvaja brauciena mērķis- Alfa, kurā ir tā labā ēdnīca Pipars, kas Ondinai izrādījās tā vismīļākā no visām. Laimīgā kārtā tur tika atrasta meklētā kartupeļu biezputra un citi labumi. Šķiet, ka lieki piebilst, ka trijotne našķojās arī ar saldējumu. Brīnumainā kārtā viņām izdevies atrast vēl nenoprovētu auksto gardumu.

Rasa ar Veltiņu

Nama māte Elaine ar meitu Annu Sofiju

Pēdējā šopingā uz Origo!

Vakarā arī es beidzot varēju tikt pie savām draudzenēm. Man diemžēl, diemžēl gan pirmdien, gan otrdien jau bija jāatgriežas darbā. Ak, cik tas bija smagi... bet ne par to ir stāsts.

Tātad otrdienas vakarā vēl kādos somas mikroskopiskajos kaktiņos iebāzu dažas dāvaniņas Agritiņai. Koferi bija jātaisa ciet apmērām tādā manierē kā vecos laikos princeses tika spiestas iekšā korsetēs. Kad visi rāvējslēdzēji bija aiztaisīti, ieradās man "sīkais" brālis Kārlis un nosvēra visas somas. Veiksmīgi bija sasniegti atļautie 23 kg. Tad sekoja viena varena nopūta, kura pauda laimi par padarīto darbu. Liels bija mūsu prieks, kad redzējām, ka somās salīda vairākas lielās grāmatas, kuras dāmām bija sadāvinātas. Mans brālis kādu laiciņu pavadīja pie datora, lai piepildīto Ondinas jauno draugu - mp3 pleijerīti. Viņa teica, lai liek tur iekšā, cik vien ielien, jo to mūziku viņa uz riņķi klausīšoties visu mūžu. 

Vēl pēdējā vakariņošana ar mājiniekiem Hansu un Elainu. Ondina zīmīgi noklāja katru maizes šķēli ar pamanāmu krējuma kārtiņu. To gardumu tik drīz vairs nedabūs. Nevar noliegt, ka gaisā virmoja tāda kā spriedze, tāda kā elēģiska dūmaka, lai arī centāmies vēl izspiest kādu joku un smaidu. Pēc Ondinas vārdiem - tie smaidi mums tādi dzelteni...Iespiedu sev matracīti stūrītī starp viņu gultām. Pēdējā nakts noteikti bija jāpavada kopā, lai arī tā sanāca bezgala īsa. Pirms gulētiešanas pavadījām laiku lūgšanā. Par TIK lieliem priekiem kā šis brauciens nevar beigt pateikties. Lūdzām un jutām kā ir, kad no sirds pilnības mute runā. Nevarētu teikt, ka visas acis pēc tam palika sausas. Ahhh, kā lai beidz sarunas šādā vakarā? Kā lai pasaka Arlabunakti? Īpaši Ondinai bija grūti pieņemt faktu, ka jau jābrauc mājās. Mēs ar Veltiņu teicām, lai tad viņa paliek te. Piedāvājām viņai braukt dzīvot pie Ainas tantes Mazirbes piejūras mājā. Viņa teica, ka vasarā vēl būtu OK, bet ziemā tā retro āra tualete diez ko jauka vis nebūtu. Un aizsalušā jūrā mazgāšanās varētu arī nesanākt. Sapratām, ka būs vien jābrauc mājās uz Rinkonu. 

Kad brīnumainā kārtā tomēr izdevās novēlēt labnakti, devos strādāt. Bija jāsagatavo visi mani bloga ieraksti, ko dāmām ņemt līdz uz Rinkonu. Biju arī apsolījusi izveidot visu notikumu kalendāru ar visu cilvēku un vietu vārdiem, lai kaut kādā veidā atsauktu atmiņā visu piedzīvoto. Vēl bija jāsaraksta sveicieni maniem mīļajiem rinkoniešiem. Acis liptin lipa ciet un roka brīžiem gribēja rakstīt aplamības. Bet kaut kādās neredzamās dzīlēs tomēr radu spēku un ap 5 rītā pabeidzu darāmo. Tās nakts jeb rīta trīs miega stundas bija tik ciešas un stipras kā tikko aizgriezta konservētu gurķu vāks. Nav grūti iedomāties, ar kādu "sajūsmu" es trešdienas rītā modos. Pēdējā rītā nevarēju atļauties gulēt dikti ilgāk kā manas mīļās draudzenes. Bija vēl jāpabūn kopā. Hanss un Elaine mūs priecēja ar bagātīgām brokastīm. Vēl pēdējie krējuma triepieni un gardā Latvijas maize. Es vēl paspēju aizlidot uz printēšanas kantori izdrukāt iepriekšējā naktī sastrādāto. Nopirku tās dienas avīzes, ko viņām ņemt līdz. Pēdējā brīdī saņēmu zvanu no sava grāmatas izdevēja par to, ka makets gatavs! Tad nu aši, aši arī tas tika izdrukāts un iedots dāmām līdz. Ai, cik sirdi kutinošas sajūtas, pārlapojot manu gara darbu jau tādā izskatā, kāds tas būs grāmatā. Šķirstīju un nevarēju saprast, kā tas tā ir izdevies...Vēl pavisam maz un grāmata varēs nonākt arī jūsu rokās!

Un tad jau arī bija laiks stiept lielās somās lejā. Žigli, žigli visu salidinājām Hansa mašīnā un uz lidostu! Vēl pa ceļam ieskrējām LBDS ēkā, lai paņemtu naudiņu, ko kongresa dalībnieki saziedoja Rinkonas misijai. Liels paldies katram ziedotājam! Ja Dievs dos, pa šo naudiņu tiks iegādāta veļasmašīnas "labā roka" - centrifūgas mašīna, kas tik ļoti trūkst misijai! 

Lidostā mūs jau gaidīja Rasa un Ieviņa ar Matīsu un Emīlu. Matīsiņš man uzreiz rokās iespieda mazu akmetiņu. Tādu pašu iedeva arī Veltiņai, lai viņa to nodod Agritiņai! Ieviņa stāstīja, ka Matīsiņš bažīgi esot māmiņai vaicājis, vai Veltiņa un Ondina ņems līdzi un vedīs prom arī Lienīti? Mans mazais draugs priecīgi nomierinājās, kad uzzināja, ka Lienīte nekur nepazudīs.

Vēl pēdējā koferu svēršana, dažu lietu pārkrāmēšana no viena čumidāna otrā, lai visi koferi būtu vienlīdz "svarīgi". Ļoti veiksmīgi iečekojām gan abas dāmas, gan viņu milzīgās somas. Tad beidzot varējām apsēsties un atvilkt elpu. Un sekoja vēl pēdējā satikšanās!

Mans lielais brālis Gatis ar sievu Daci, dēlu Tomu un mopseni Dārtu tieši tajā laikā tikko bija ielidojuši no Briseles. Bijām sarunājuši, ka mēģināsim lidostā satikties. Un izdevās! Kā Ondina ieraudzīja Gati, viņa teica, ka te nemaz nav vajadzīgi nekādi komentāri par to, kurš kuram ir rads. Līdzība esot momentā saskatāma! Nevaru nepiekrist. Mums tur pievienojās arī Daces vecāki Vilnis un Aija. Līdz ar to Veltiņai un Ondinai vēl pēdējā brīdī izdevās satikt bez maz vai pusi mūsu ģimenes! Briselieši dāmām uzdāvināja beļģu jeb pasaules labāko šokolādi un smalko beļģu mežģīnu grāmatzīmes ar viņu iniciāļiem. Cik labas un galvenais- vieglas dāvanas! Krustu šķērsu samīļojāmies, sasveicinājāmies un atvadījāmies.

Vēl bija palicis mazliet laika, lai pasēdētu "na darošku". Kas gan būtu vēl labāks šādā mirklī par vēl vienu Latvijas saldējumu? Domāts- darīts! Pievērām acis uz lidostas baiso uzcenojumu un notiesājām vēl pēdējos Karlsonus un Polus. Ondina man vaicāja, ko lai dara, kad otrā okeāna malā sagribēsies tādu gardumu. Mēs sarunājām, ka es vienkārši ik pa laikam kādu saldējumu apēdīšu un tad iedomāšos par viņām, Gan jau viņas to sajutīs! To jau šodien izmēģināju. Būs jānoskaidro, vai darbojās :) 

Ai, kā gribējās to mirkli vilkt un vilkt garumā. Diemžēl lidmašīna negaida. Bija pienācis laiks lielajām ardievām. 

Pirms tam, domājot par atvadām, jau riesās asaras un biju pārliecināta, ka lidostā no manis pāri paliks tikai slapja vietiņa. Man par lielu brīnumu atvadu mirklī neviena asara neatnāca. Tā vietā kaut kāds neparasts, nebijis miers un pārliecība par to, ka mēs tak vēl tiksimies. Ļoti, ļoti interesanti...

Ondinas sirsnīgās acis gan sausā nepalika. Bija tik grūti palaist vienai otru vaļā. Ak, manas mīļās Bolīvijas meitenes... Viņas aizgāja un man sirdī bez maz vai tāda sajūta kā māmiņai, savus bērnus lielajā dzīvē palaižot.

Mēs ar Rasu vēl stāvējām un mājām, kamēr vien redzējām savas mīļās. Pa tālumu redzējām, ka Ondinas somas ieguva īpašu darbinieku interesi un apskati. Diez kāpēc? Iepriekšējā naktī es tak biju pārvaicājusi, vai somās un kabatās nav neviena zāģa, cirvja, naža, benzīna vai alkohola trauka.

Un tā viņas aizlidoja...

Sapnis, kas sirds dziļumos bija auklēts visu mūžu, bet tā praktiski - divus gadus, bija piepildījies un pabeidzies. Laiks pamosties un atgriezties realitātē. Man manā Bolderājā, viņām- Bolīvijā, Rinkonā. 

Pēcāk, kad atgriezos mājās, tad gan tās acis tik sausas vairs nepalika. Pašņurkstēju gan lielās laimes, piepildījuma, gan skumju dēļ. 

Paldies Dievam tūkstošiem reižu par to, ka mums viss TIK lieliski izdevās! Paldies par to, ka veselība katru dienu tika atjaunota neaptveramā veidā. Paldies, ka nebija nekādu kritienu, sasitumu, traku sāpju vai slimību. Paldies, ka mums visam pietika naudiņas. Paldies, ka vienmēr gadījās izpalīdzīgi šoferīši un paklausīgas mašīnas. 

Ja mēs taisītu skaitlisku statistiku, tad šī mēneša laikā sanāktu apmēram tā:

100 saldējumi,
kādi 5 kg krējuma,
10 kg šokolādes,
15 kg kartupeļu,
25 maizes klaipi
nobraukti pāris tūkstoši km,
satikti pāris simti cilvēku,
nofotografētas gandrīz 4000 bildes,
dotas 4 oficiālas un neskaitāmas neoficiālas intervijas,
apskatītas apmēram 50 pilsētas, ciemi un miestiņi,
un vēl, un vēl, un vēl...

Nupat sazvanījos ar abām ceļotājām. Abi lidojumi, lidostas, koferi - viss ir izdevies ļoti labi, bez problēmām! Brazīlijā ielidojušas laikā, viņas sagaidījuši Ondinas uzticamie brāļa dēli Silas un Andree. Pusdienās aizvedis Ondinas brālis Arlindo. Gardi paēdušas, jau koferus pakravājušas un biļeti tālakam ceļam nopirkušas. Sestdien 17:10 sēdīsies autobusā, lai 24 stundas brauktu uz Brazīlijas-Bolīvijas robežpilsētu Korumba. Līdz tam jāpaspēj attīstīt fotogrāfijas, uzdāvināt dāvanas Brazīlijā esošajiem mīļajiem, uz kādiem veikaliem vēl aiziet, lai sagādātu visu džungļos nepieciešamo. Viņas izklausījās priecīgas, gandarītas, laimīgas, bet ļoti nogurušas. Un kā nu ne! Ne kurš katrs 70-gadnieks spētu izturēt to, ko viņas tikko izturēja!

Paldies visiem, kas palīdzēja šim sapnim piepildīties! Kopā mums tas izdevās!

Paldies arī tiem, kuri klusi turēja īkšķus un juta līdzi visiem notikumiem. Paldies katram, kurš ziedoja naudu, laiku, kādas biļetes, maltītes. Veltiņa un Ondina telefona sarunā no Brazīlijas vēlreiz man lūdza jums visiem pateikt: DAUDZ PALDIES! 

Nu ko - nākamais sapnis, kas grasās piepildīties- mana grāmata ;) 

*******************SAPŅI PIEPILDĀS*****************

Uz Latgali!

Telēvizijas vizīte veiksmīgi tika "izgulēta" un piektdienas rītā atkal bija radušies jauni spēki doties mūsu pēdējā garajā ceļojumā. Šoreiz uz Latgali!

Brauciena iemesls - Latvijas Baptistu Savienības Draudžu dienas Līvānos. Šis pasākums bija noteicošais, kad bija jāizvēlas viešņu mājupceļa datums. Tikt uz kongresu bija diezgan obligāti. Šajā sakarā mūsu lielākie, spēcīgākie paldies pienākas manai istabas biedrenei Renātei Apsei jeb Rencītim. Viņa ļoti veiksmīgi tika pie sava brāļa mašīnas un izvizināja mūs, kur vien sirds kāroja. Viņa pat tika pie titula "Ekonomiskā kāja", jo lielus kilometrus izbraucām ar salīdzinoši maziem benzīna litriem.

Turpceļā nekur īpaši nesteidzāmies, tāpēc varējām braukt lēnām un piestāt pie visiem skaistajiem skatiem, lai tos iemūžinātu. Daugava ar visiem saviem līkumiem todien tika pie neparasti daudziem komplimentiem. Teicamas pusdienas baudījām Aizkraukles ēdnīcā "Panna", kur dāmas tika pie kārotās kartupeļu biezputras un citiem gardumiem.

Turpat Aizkrauklē izķemmējām arī vietējo elektronikas veikalu, kurā kundzes atrada pāris ļoti svarīgas ierīces. Nevarējām paiet garām vietējai humpalai, kur visas priecājāmies par maz mazītiņajām mazpilsētas cenām. Turpinājumā ikdienas saldējuma pauze pie Kokneses pilsdrupām. Vēl pēdējā pietura pirms Līvāniem- Jēkabpils šopings. Secinājām, ka tādās lietainās dienās kā šī, nedrīkst pabraukt garām labiem veikaliem.

Kad ieradāmies Līvānos, visas bija patīkami pārsteigtas, cik glīta un mājīga ir šī mazā un tālā pilsētiņa. Visas četras tur viesojāmies pirmo reizi. Reģistrācijas meitenes mūs sagaidīja visaugstākajā līmenī. Tikām pie visādiem svarīgiem papīriem un galvenais - pie norādēm uz mūsu naktsmājām "Saulpurenes". Tur laimīgas notrausām ceļa putekļus un atzinīgi izpētījām katru stūrīti. Ļoti gaidījām nākamā dienā solītos saulstarus, lai varam izbaudīt viesu nama apkārtnes skaistumu un labumus. Vakarā piedalījāmies draudžu dienu atklāšanas pasākumā, kur abas lēdijas priecājās gan par Cēsu draudzes zvanu ansambli, gan pianista Reiņa Zariņa perfekto koncertu. Īpaši gribu pieminēt neaizmirstamo Līvānu deputātu Klauša kungu. Tam nu gan pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Viņu dzirdējām visas trīs dienas, kamēr bijām Līvānos, bet apnikt viņš mums nepaspēja. Līvāniem paveicies ar tādu kapteini! Pirms un pēc koncerta neskaitāmas tikšanās, iepazīšanās, atkalredzēšanās, bildēšanās utt. Nevar noliegt, ka vakarā bijām priecīgas atgriezties Saulpurenes mājās, lai atpūtinātu gan miesu, gan pilnos prātus.

Iepazīstoties ar draudžu dienu programmu un karti

Dāmas un kungi - Maestro Reinis Zariņš!

Līvānu saule iet gulēt

Sestdienas rīts mūs sveica ar solīto un gaidīto sauli. Līdz ar to mēs vēl vairāk iemīlējāmies vietā, kur palikām. Abas kundzes uzvilka baltās blūzes, jo dienas pirmais notikums - svinīgais kongress, kur abām būs jākāpj uz skatuves dot sveicienu. Atkal tikām brīnišķīgi sagaidītas un pirmā rindā apsēdinātas. Kongresa sākumā dažādi sveicieni - gan deputāts, gan domes priekšsēdētāja, Igaunijas baptistu savienības vadītājs, gan Veltiņa un Ondina. Viņas nekādā ziņā neatpalika no pārējiem! Viņu vislielākais prieks- par uzdāvinātajiem krāšņajiem puķu pušķiem, kuri vēl ilgi netika ārā no viņu ciešajiem tvērieniem. Pārtraukumā vēl pārdesmit satikšanās un sveicieni no visām pusēm, mazliet cepumu enerģijas atjaunošanai. Otro daļu nolīdām skatīties zāles aizmugurē, lai nav tik liela spriedze kā pirmajā rindā sēžot :) 

Oficiālais sveiciens LBDS no Rinkonas misijas

Mūsu draugs - bīskaps Pēteris Sproģis

Kopā ar Ilmāru Hiršu un viņa kundzi. Arī viņi reiz bija Rinkonā

Kopā ar māsu no Āgenskalna draudzes. Viņa ļoti vēlējās
pastāstīt, cik rūpīgi un sirsnīgi viņas draudze
strādāja, lai sagādātu naudiņu Veltiņas un Ondinas braucienam

Kopā ar mīļo draudzeni Līviju

Kad pusdienu taloni bija iztērēti, laimīgas atgriezāmies mājās. Apskatījām pēcpusdienas pasākumu plašo klāstu. Tik daudz labu piedāvājumu, bet neviens nespēja pārspēt to, kas mums visām četrām bija prātā - palikt Saulpurenēs un vienkārši atpūsties. Mēs ar Rencīti sadūšojāmies nelielai ūdens un lielai saules peldei pie blakus esošā dīķīša. Veltiņa izmantoja omulīgo nojumīti, lai palasītu nupat iegādāto Ilmāra Hirša grāmatu. Ondina mūs visas apstaigāja, iemūžināja un nolikās atpūtināt garu un prātu. Mēs ar Renāti paspējām ne tikai laiski pagulšņāt, bet arī paložņāt pa vietējiem lauku ceļiem. Basās kājas laimīgi izbaudīja katru smilts graudiņu, slapjos mālus, mīkstos dubļus un maigo zālīti. Šīs saules pielietās pāris stundas bija tieši tas, pēc kā mana sirds tik ļoti ilgojās. Miers, klusums un skaistums.

Mūsu Saulpurenes

Veltiņas lasīšanas miera osta

Divas laimes pilnas nāriņas

Labi! Labi! Labi!

Vakariņojot kopā ar Lagzdiņu, Runču ģimeni

Pie Līvānu stikla muzeja

Kad spēki bija atgriezušies, devāmies vakariņot un pēc tam uz Daugavmali, lai baudītu vakara ugunskuru un talantīgo baptistu priekšnesumus. Sākumā bijām vienojušās palikt tur tikai mazliet, mazliet. Bet kā gan aizies ātrāk prom, ja viss tik aizraujošs, skaists un labs! Palikām līdz melnai naktij, kad gaisā laida ugunīgās laternas un salūta petardes. Atgriezāmies mājās ap pusnakti kā tādas jaunas meitenes. Bet no nožēlas - ne smakas!

Daugavas krastā pēc brīvdabas dievkalpojuma

Svētdienas rīts tikpat spožs un silts kā sestdien. Sapucējāmies un devāmies Līvānu pilsētā brokastis meklēt, jo bijām veiksmīgi nokavējušas kopīgās. Izrādās, ka ne katrs kafejnīcas uzraksts nozīmē ēdienu, ko var dabūt no rīta. Beigu beigās kaut ko ņemamu atradām. Dāmas notiesāja pankūkas ar gaļas un siera pildījumu.

12:00 sākās brīvdabas dievkalpojums gleznainajā Daugavas krastā. Es pie sevis prātoju, ka TIK skaistu fonu dievkalpojumam vēl nekad neesmu redzējusi. Pirms viss sākās neatteicāmies no iespējas panašķoties ar šīs dienas pirmo saldējumu. Pirmo stundu izturējām, tad saule sāka mūs gāzt gar zemi. Nospriedām, ka laiks doties, jo vēl gribējām redzēt citus Latgales skaistumus. Aiz muguras atstājām vairākus simtus kristiešu un pasakaini skaistu krastmalu. Lielie paldies no  Veltiņas un Ondinas LBDS par mums sagādātajām naktsmājām un visiem pārējiem praktiskajiem sīkumiem, kas mūsu palikšanu Līvānos padarīja tik tīkamu!

Vēl Līvānos iepirkām saldo ābolīšu un plūmju, upeņu krājumus un "žiks" prom uz Preiļiem, pēc tam uz Aglonu. Patiesi izbaudījām izskatīgo braucienu pa Latgali. Ondina ievēroja katru niansi, kas šo reģionu atšķīra no iepriekš redzētā. Lielais paldies Veltiņai un Ondinai par iespēju arī mums ar Renāti pirmo reizi redzēt gan Preiļus, gan Aglonu. Saules apmirdzētā bazilika apžilbināja acis ne pa jokam. Visas atzinīgi novērtējām tās iekšējo un ārējo skaistumu. Joka pēc padzērāmies tā sauktajā svētavotā. Ondina smaidīja, ka nu Veltiņa drīz lēks kā jauna meitene, jo uzraksts liecināja, ka ūdenim esot dziednieciskas spējas. Laikam todien tās nestrādāja. Atradām, šķiet, vienīgo Aglonas ēstuvi, kura bija pārpildīta ar izsalkušiem lotgaļiem un sakarsušiem tūristiem. Ilgi, ilgi gaidījām, ātri paēdām un devāmies tālāk uz Rēzekni. Jā, uz Rēzekni, jo tas taču kā reiz ir "pa ceļam" uz Rīgu, vai ne? Turpceļā vairāk stāvējām nekā braucām, jo gandrīz viss ceļa posms izrakņāts. Kad beidzot ieradāmies glītajā Rēzeknē, sapratām, ka lielai pilsētas apskatei laika vairs nepietiks. Izvēlējos vienu, manuprāt, visskaistāko vietu - radošo pakalpojumu  centru "Zeimuļs". Tā pakājē našķojāmies ar Ekselences un Pola jaunākajiem saldējumiem. Ņamm... Ondina brīnījās par šķībo ēku, kura tika iemūžināta no visām pusēm, lai Brazīlijā un Bolīvijā var parādīt, ka latviešu arhitekti nav nekādi vakarējie. Kad centāmies izkļūt no pilsētas, dabūjām krietni pariņķot. Rēzekni nodēvējām par pilsētu, no kuras nav iespējams tikt ārā. Tā kā mūsu rīcībā bija tikai parastā papīra karte, izbraukšana izrādījās sarežģītāka nekā šķita. Riņķodamas sevi mierinājām, ka vismaz būsim redzējušas katru Rēzeknes stūrīti. Beigu beigās, protams, ārā tikām un sākām mājupceļu. Centāmies neskatīties pulksteņos, jo visi plānotie laiki sen bija aiz muguras. Bet labā oma un vēl labākā kompānija mums palīdzēja mērot garo ceļu. Pa ceļam Debesu Tēvs mūs priecēja ar elpu aizraujošu saulrietu visa ceļa garumā. Izmantojām teju katru robiņu kokos un krūmos, lai iemūžinātu liesmaino glezno. Nedaudz pāri plkst.23 beidzot ieripojām mājās. Lai arī nogurušas, visas bezgala gandarītas par vizuāli skaisto, emocionāli tīkamo un garīgi pacilājošo Latgales nedēļas nogali. Vēlreiz paldies Rencītim par vizināšanu! 

Mūsu mīļotā šoferīte

Saldējums Zeimuļa pakājē

Mobilais senlatvietis Rēzeknes pilskalnā

Zeimuls

Šķiet, ka Rēzeknē visfotografētākais skats

Vairs nekādu kūku!

Mājupceļa padebeši

Panorāmas vizīte

Pirms nedēļas, kad Veltiņa un Ondina vēl bija Latvijā, viņas godam saņēma divas brīvdienas. Trešdiena tika izmantota nervu, domu, kāju, muguru, ceļu, potīšu un visa pārējā atpūtināšanai. Lai arī mans blogs varētu radīt iespaidu, ka viņas tā kā tādas jaunas preilenes līku loču izlēkāja cauri visai Latvijai, patiesībā viņas katru dienu piedzīvoja īstu Dieva brīnumu - jaunus spēkus par spīti garīgajiem, emocionālajiem un fiziskajiem nogurumiem.

Ceturtdien - viņām gandrīz tas pats mierīgais scenārijs. Ar vienu "nelielu" izņēmumu - tās dienas vakarā mūs apciemoja pati Panorāma! 

Mūsu labie Vides Filmu Studijas draugi bija mums "uzsūtījuši" žurnālisti Judīti Čunku. Sākumā abas dāmas nebija diez ko lielā sajūsmā par filmēšanos lielākajām Latvijas ziņām. Bet beigu beigās piekrita. Jāatzīst, ka tur savs nopelns bija arī Judītes Čunkas pierunāt spējai un neatlaidībai. Īsi pirms žurnālistes un operatora ierašanās mājās valdīja patīkama rosība. Atkārtoti skatieni spogulī mijās ar nelielu dzīvokļa piekārtošanu. Dāmas izmēģināja ērtākās sēdēšanas pozas un tika pie dažiem foto portretiem. Īsi pirms plkst.19 lielie ciemiņi bija klāt. Kad Judīte mani ieraudzīja, teica, ka esot jau mani kaut kurbildēs redzējusi. Kas to būtu domājis..Latvija nudien ir mazītiņa!

Visi ar visiem pacilāti iepazinās kā nākas. Operators uzreiz ķērās meklēt pareizos leņķus, īstās gaismas un skaistākos fonus. Tikmēr Judīte pļāpāja ar abām intervijas galvenajām varonēm. Mani lielākie komplimenti Čunkas kundzei par brīnišķīgo attieksmi, sirsnīgo draudzību un talantu sarunāties. Kā arī daudz paldies par Laimas saldumu maišeļiem!

Kad operators bija atradis visus meklētos lielumus, Veltiņa un Ondina tika pieslēgtas pie mikrofona un varēja sākties saruna. Visu stundu pavadīju, sēžot viņām pretī un lepojoties ar to, cik lieliski viņas tika galā gan ar elementārajiem, gan nedaudz sarežģītākajiem žurnālistes jautājumiem. Pēcāk abas atzina, ka nu jau ir pieradušas pie intervijām, jo visi vairāk vai mazāk jautā vienu un to pašu. Šķiet, ka vairāk par visu panorāmiešus pārsteidza tieši tas, cik labā latviešu valodā abas runā par spīti tam, ka pirmo reizi spērušas kājas uz šīs zemes. Veltiņa un Ondina vēlreiz katra izstāstīja savu vecāku ceļu uz Brazīliju un savu ceļu uz Rinkonu. Vēlreiz tika atkārtots, kas šeit visvairāk paticis un kas tiks ņemts līdz. Veltiņa ļoti labprāt parādīja savu foto albumu. Viss izdevās tik labi, cik labi vien būtu iespējams! No visas sirds lepojos ar manām Bolīvijas meitenēm! Domāju, ka rezultāts izdevās tieši tik veiksmīgs, cik veiksmīga bija pati intervija. Vismaz pašas "TV zvaigznes" ir gandarītas :) 

Drusku nobrīnījāmies, cik daudz darba vajadzīgs, lai izveidotu dažu minūšu garu sižetu. Tagad tik sāku aptvert, cik darbs televīzijā var būt smags un atbildīgs. Stundas garā intervija prožektora gaismā visu istabu bija sasildījusi līdz Bolīvijas siltumam. Paldies Bērziņu ģimenei par skaisto dzīvoklī, kurā varējām filmēties :) 

Ja nu kāds vēl nav redzējis mūsu debiju Panorāmā, tad te būs links. Atrodi 20.minūti un skaties: http://www.ltv.lv/lv/video/panorama.a16860/